Viņš pastāvīgi uzbruka tiem ar faktiem. — Fakts, godā­tais, neapgāžams fakts! — viņš mēdza izsaukties uzvaras priekā, iedzinis kādu pretinieku strupceļā. Viņam bija faktu pārpilnība. Ar faktiem viņš izlika saviem pretinie­kiem slazdus, ar faktiem sita viņus, ar faktiem apbēra.

—  Liekas, ka jūs zemojaties faktu altāra priekšā, — Dr. Hemerfīlds zobojās.

—   Nav neviena cita dieva kā fakts, un misters Ever­hards ir tā pravietis, — Dr. Bolingfords pārfrazēja.

Ernests smīnot piekrita.

—   Es esmu kā teksasietis, — viņš sacīja un, kad vi­ņam lūdza paskaidrojumu, turpināja: — Redzat, misūrieši vienmēr saka: «Pierādiet man to.» Teksasieši turpretī prasa: «Ielieciet man to saujā.» Tas pierāda, ka viņi nav metafiziķi.

Kad Ernests, starp citu, atklāti pateica, ka filozofi me­tafiziķi nekad nav varējuši pierādīt savu patiesību, Dr. He­merfīlds pēkšņi uzprasīja:

—   Kas ir patiesības pierādījums, jaunais cilvēk? Varbūt jūs būtu tik laipns paskaidrot mums to, par ko gudrāki cilvēki nekā jūs tik ilgi lauzījuši galvu?

—   Labprāt, — Ernests atbildēja. Viņa pašpārliecinātība mulsināja pārējos. — ,Gudrie cilvēki tāpēc veltīgi lauzī­juši galvu par patiesību, ka meklējuši to zilā gaisā. Ja viņi būtu palikuši uz stabilajiem zemes pamatiem, tad būtu atraduši to itin vienkārši — viņi pat būtu atklājuši, ka paši ik dienas pierāda patiesību ar ikvienu savas dzī­ves praktisko rīcību un domu.

—   Pierādījumus, pierādījumus, — Dr. Hemerfīlds ne­pacietīgi atkārtoja, — bez izlocīšanās. Dodiet mums to, pēc kā mēs esam ilgi meklējuši, — patiesības pierādījumu. Dodiet mums to, un mēs būsim līdzīgi dieviem.

Viņa vārdi un izturēšanās pauda aizvainojošu, ņirdzīgu skepsi, kas vairumam klātesošo sagādāja slepenu prieku. Vienīgi bīskaps Morhauzs izskatījās neapmierināts.