— Dr. Džordans [10] to izsacījis visai skaidri, — Ernests sacīja. — Viņa patiesības pierādījums ir: «Vai tā iedarbosies? Vai tu esi gatavs likt par to ķīlā savu dzīvību?»
— Tik vien? — Dr. Hemerfīlds ņirgājās. — Jūs neesat ņēmis vērā bīskapu Berkliju. Viņš nekad nav cietis sakāvi.
— Metafiziku karalis, — Ernests smējās. — Vienīgi ī(īsu piemērs nav laimīgi izvēlēts. Kā pats Berklijs [11] kon- • tatējis, viņa metafizika nav iedarbojusies.
Dr. Hemerfīlds bija galīgi pārskaities. Likās, it kā viņš Initu pieķēris Ernestu zādzībā vai melos.
- Jaunais cilvēk, — viņš brēca, — šis apgalvojums Ir tikpat vērts, cik visi pārējie jūsu šīvakara izteicieni. Tā Ir uzpūtība, zemiska un neatbildīga.
— Esmu galīgi satriekts, — Ernests liekuļoja pazemību. — Tikai nezinu, no kā. Jums tas jāliek man saujā, doktor.
— Labi jau, labi, — Dr. Hemerfīlds ārd;jās. — Kā jūs lo zināt? Kā jūs zināt, ka bīskaps Berklijs apliecinājis, ka viņa metafizika nav iedarbīga? Jums nav nekāda pierādījumā, jaunais cilvēk, tā vienmēr bijusi iedarbīga.
— Es uzskatu par pierādījumu, ka Berklijā metafizika nav bijusi iedarbīga, — Ernests mirkli vilcinājās, — to, ka Berklijam bija negrozāms ieradums staigāt pa durvīm, nevis cauri sienai, to, ka viņš lika savas labklājības pamatos maizi, sviestu un gaļu, to, ka viņš skuvās ar bārdas nazi, kas bija pietiekami iedarbīgs, lai notīrītu seju no bārdas sariem.
— Bet tie taču ir materiāli priekšmeti! — Dr. Hemer- fitds izsaucās. — Metafizika ir kaut kas garīgs.
— Un tā iedarbojas arī garīgi? — Ernests lēnīgi jautāja.
Sarunu biedrs pamāja.»
— Tad jau neskaitāmi eņģeļi var dejot uz adatas smailes — garīgi, — Ernests prātoja. — Un zvērādās ietērpts gaļas ēdējs dievs arī var pastāvēt un darboties — garīgi, un nekādu pretpierādījumu nav — garīgi. Es domāju, doktor, ka jūs arī dzīvojat garīgi.