—  Ja nu arī pieņemam, ka jūsu attēlotā drausmīgā aina atbilst patiesībai, tad tomēr jums jāatzīst, ka meta­fizika vismaz tik daudz laba darījusi, ka izvedusi cilvēci no šā tumšā laikmeta, izvedusi laimīgāku gadsimtu gaismā.

—  Tur metafizikai nav nekādu nopelnu, — Ernests at­cirta.

—   Kā? — Dr. Hemerfīlds iesaucās. — Vai tās nebija domas un apsvērumi, kas noveda pie lielajiem atklājumu ceļojumiem?

—   Ak, mans dārgais, — Ernests pasmaidīja, — es do­māju, ka jūs jau esat diskvalificēts. Jūs taču vēl līdz pat šim neesat atradis kļūdu manā filozofijas definīcijā. Jūs patlaban nebalstāties uz īstenības. Tomēr tas ir meta­fiziku paņēmiens, un es jums piedodu. Nē, es atkārtoju: metafizikai tur nav nekādu nopelnu. Maize un sviests, zīds un dārgakmeņi, dolāri un centi, un vēl tas, ka tika slēgts sauszemes ceļš uz Indiju, — tie bija atklājumu ceļojumu iemesli. Kad Konstantinopole krita tūkstoš četr­simt piecdesmit trešajā gadā, turki nobloķēja karavānu ceļu uz Indiju. Eiropas tirgotājiem vajadzēja atrast citu ceju. Tas bija patiesais iemesls atklājumu ceļojumiem. Kolumbs uzvilka buras, lai uzmeklētu jaunu ceļu uz In­diju. Tas lasāms katrā vēstures grāmatā. Pie reizes cil­vēki uzzināja jaunus faktus par zemeslodes dabu, lielumu un veidu, un Ptolemaja sistēmas spožums sāka bālēt.

Dr. Hemerfīlds nošņācās.

—  Vai jūs man nepiekrītat? — Ernests vaicāja. — Kur es esmu kļūdījies?

—   Mans apgalvojums paliek spēkā, — Dr. Hemerfīlds saīdzis atbildēja. — Vajadzētu pārāk daudz laika, lai patlaban iedziļinātos šinī jautājumā.

—   Zinātniekam nekad nav par ilgu, — Ernests laipni aizrādīja. — Tā taču zinātnieks sasniedz savu mērķi. Tā­pēc viņš nonāca Amerikā.

Es neattēlošu visu šo vakaru, kaut gan man sagādā prieku atsaukt atmiņā katru mirkli, katru sīkumu no šīm pirmajām stundām, kad iepazinos ar Ernestu Everhardu.

Iesākās nikna kauja, garīdznieki dabūja sarkt un uz­traukties, it īpaši, kad Ernests viņus nosauca par roman­tiskiem filozofiem, burvju māksliniekiem un tamlīdzīgi.