Tas bija tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada februārī, kad es pirmo reizi viņu satiku; viņš bija ieradies viesos pie mana tēva Berklijā.[6] Nevaru sacīt, ka mūsu pirmais iespaids par viņu būtu bijis sevišķi labs. Pie pusdienu galda viņš bija viens no daudziem, un salonā, kur mēs pieņēmām viesus, viņš izskatījās mazliet dīvains. Todien bija «mācītāju pusdienas», kā mans tēvs tās mēdza dēvēt mūsu starpā, un šinī baznīcas tēvu sabiedrībā Ernests gan nebija īsti vietā.
Un kā viņš sasveicinājās ar mani! Viņa rokas spiediens bija spēcīgs un ciešs, un viņa melnās acis mani droši uzlūkoja — gandrīz pārdroši, tā man likās. Kā redzat, es biju savas apkārtnes produkts, ar spēcīgu šķiras instinktu. Šāda pārdrošība no manas šķiras cilvēka puses būtu bijusi gandrīz vai nepiedodama. Es atceros, kā biju spiesta negribot nolaist acis un jutos gluži atvieglota, kad varēju pamest viņu un steigties apsveikt bīskapu Morhauzu — vienu no maniem favorītiem, lēnprātīgu un nopietnu cilvēku vidējos gados, īstu kristieti pēc izskata un dabas un piedevām — nopietnu zinātnieku.
Bet šī drosme, kas man toreiz šķitās pārmērība, bija viena no Ernesta Everharda rakstura pamatīpašībām. Viņš bija vienkāršs, atklāts, ne no kā nebijās un nemēdza šķiest laiku konvencionālām ārišķībām. «Jūs man patikāt,» viņš man krietni vēlāk paskaidroja, «un kāpēc lai es ne- pamielotu savas acis pie tā, kas man patīk?» Es jau sacīju, ka viņš ne no kā nebijās. Viņš bija dzimis aristokrāts — par spīti faktam, ka viņš atradās plebeju nometnē. Viņš bija pārcilvēks, Nīčes[9] aprakstītā blondā bestija, un piedevām vēl dedzīgs demokrāts.
Es pievērsos citiem viesiem un, tā kā šis strādnieku šķiras filozofs bija atstājis uz mani ne visai labu iespaidu, tad būtu jau paguvusi viņu aizmirst, ja pusdienu laikā pāris reižu nebūtu pamanījusi viņa acis iedzirkstāmies, kad viņš noklausījās dažu garīdznieku sarunās. Viņam ir humora izjūta, es nodomāju un gandrīz jau piedevu viņam tā apģērbu.