Bet laiks pagāja, pusdienas tuvojās beigām, un viņš vēl nebija bildis ne vārda, kamēr garīdz­nieki runāja vienā laidā par strādnieku šķiru un tās at­tieksmēm pret baznīcu, par to, ko baznīca tās labā darī­jusi un dara. Es manīju, ka manu tēvu kaitina Ernesta klusēšana. Tēvs pat izmantoja kādu pauzi, lai lūgtu Er­nestu izsacīties, bet Ernests paraustīja plecus un, notei­cis — «Man nav ko sacīt», ēda vien tālāk sālītās man­deles.

Tomēr no tēva nebija tik viegli tikt vaļā. Pēc brīža viņš atkal ierunājās:

— Mūsu vidū ir strādnieku šķiras pārstāvis. Esmu pār­liecināts, ka viņš daudz ko varētu apgaismot no jauna, interesanta un neparasta viedokļa. Es te domāju misteru Everhardu.

Pārējie izrādīja pienācīgu interesi un skubināja Ernestu

Izsacīt savus uzskatus. Viņu izturēšanās bija tik iecie­tīga un laipna, ka atgādināja gandrīz vai aizbildnību. Es ievēroju, ka Ernests to pamanījis un tas viņu uzjautrina. Viņš lēni pārlaida visiem skatienu, un es redzēju viņa acīs pazibam smieklus.

—   Es gan neesmu vingrinājies izsmalcinātās sarunās par baznīcas tematiem, — viņš iesāka, bet tad kautri un neizšķīries apklusa.

—   Turpiniet vien, — pārējie uzmudināja, un Dr. He- merfīlds piemetināja: — Mums nav iebildumu pret cita cilvēka izteiktu patiesību, ja vien tā godīgi domāta.

—   Tātad jūs šķirat patiesīgumu no godīguma? — Er­nests viegli pasmaidīja.

Dr. Hemerfīldam aizrāvās elpa, bet tad viņš atbildēja:

—   Pat labākie no mums var maldīties, jaunais cilvēk, pat labākie.

Ernesta izturēšanās pēkšņi pārvērtās. Viņš kļuva cits

cilvēks.

—   Nu labi, — viņš sacīja, — tad atļaujiet man pateikt jums jau sākumā, ka jūs visi maldāties. Jūs nezināt nekā par strādnieku šķiru, galīgi nekā. Jūsu socioloģija ir tik­pat neīsta un nevērtīga kā viss jūsu domāšanas veids.

Galvenais nebija tas, ko viņš sacīja, bet kā viņš to izteica. Es saspringu pie viņa balss pirmajām skaņām. Tā bija tikpat drosmīga kā viņa skatiens. Tā satrauca mani kā fanfara. Un visi pie galda sēdošie bija sa­traukti., pamodināti no vienmuļības un miegainības.