— Kas tad mūsu domāšanas veidā ir tik briesmīgi neīsts un nevērtīgs, jaunais cilvēk? — Dr. Hemerfīlds jautāja, un viņa balsī un izteiksmē jau bija manāma zināma nelaipnība.
— Jūs esat metafiziķi. Ar metafiziku jūs varat visu pierādīt, un tāpēc katrs metafiziķis var, sev par prieku, pierādīt otram metafiziķim, ka tas maldās. Jūs esat anarhisti domu pasaulē. Pie tam kosmosa jautājumos jūs esat īsti aplamnieki. Jūs katrs mītat paša radītā pasaulē, kas saskan ar jūsu iztēli un jūsu pašu vēlēšanos. Patieso pasauli, kurā jūs dzīvojat, jūs nepazīstat, un jūsu domāšanai nav sakara ar reālo pasauli, par to jums ir vienīgi jūsu aptumšotā prāta radīts priekšstats.
Zināt, par ko man bija jādomā, kad es te pie galda klausījos jūsu garajās runās? Jūs man atgādinājāt viduslaiku sholastiķus, kas visai svinīgi un pārgudri apspriež aizrautīgo jautājumu, cik eņģeju var nostāvēt uz vienas adatas smailes. Jā, mani dārgie seri, jūs esat tikpat tālu no divdesmitā gadsimta gara pasaules kā indiešu pūšļotājs, kas pirms desmittūkstoš gadiem skaitīja mūžamežā savus buramvārdus.
Ernesta vārdos bija valdzinoša kvēle, viņa seja kaisa, acis spulgoja un dzirkstīja, zods un mute daiļrunīgi pauda cīņas prieku. Tāds bija viņa runas veids. Tas vienmēr satrauca klausītājus. Viņš devās uzbrukumā, dragādams visu kā ar veseri, un tūdaļ aizrāva klausītājus. Tā notika arī tagad. Bīskaps Morhauzs bija saliecies uz priekšu un saspringti klausījās. Dr. Hemerfīlda seja kvēloja dusmās un sašutumā. Arī daži pārējie bija sašutuši, citi atkal uzjautrināti vai augstprātīgi smīnēja. Man tas viss šķita visai amizanti. Es pametu skatienu uz tēvu un nobijos, ka tikai viņa paša mestā bumba Ernesta personā neliek viņam eksplodēt smieklos.