— Jūsu vārdi ir diezgan miglaini, — Dr. Hemerfīlds pārtrauca klusumu. — Varbūt jūs izsacītos precīzāk, ko jūs domājat, nosaukdami mūs par metafiziķiem?
— Es nosaucu jūs par metafiziķiem tāpēc, ka jūs domājat metafiziski, — Ernests turpināja. — Jūsu domāšanas veids ir pilnīgi pretējs zinātniskam domāšanas veidam. Jūsu secinājumi nav pamatoti. Jūs varat pierādīt visu un neko, un neviens no jums nespēj ar otru par kaut ko vienoties. Jūs katrs mēģināt izskaidrot sevi un visumu, vadoties no savas apziņas, bet tikpat labi jūs varat pacelt sevi aiz matiem gaisā, kā izskaidrot vienu apziņu ar otru.
— Es jūs nesaprotu, — bīskaps Morhauzs sacīja. — Man šķiet, ka viss garīgais ir metafizisks. Pat tik eksakta un pārliecinoša zinātne kā matemātika ir caur un cauri metafiziska. Ikkatrs un ikviens zinātnieka domāšanas process ir metafizisks. Vai šai ziņā jūs esat ar mani vienis prātis?
— Vienis prātis, ka neesat mani sapratuši, kā paši teicāt, — Ernests atbildēja. — Metafiziķis spriež deduktīvi, vadoties no sava paša subjektivitātes. Zinātnieks spriež induktīvi, vadoties no pieredzes. Metafiziķis no teorijas pāriet uz faktiem, zinātnieks — no faktiem uz teoriju. Metafiziķis izskaidro visumu ar sava «es» palīdzību, zinātnieks izskaidro savu «es» ar visuma palīdzību.
— Paldies dievam, ka mes neesam zinātnieki, — Dr. He- inerfilds pašapmierināts nomurmināja.
— Kas tad jūs esat? — Ernests prasīja.
— Filozofi.
— Ak tā! — Ernests iesmējās. — Jūs jau atsakāties no stingriem pamatiem zem kājām un ceļaties mākoņos. Nāciet nu vien, lūdzami, atpakaļ uz zemi un pasakiet isi 1111 skaidri, ko jūs saprotat ar filozofiju.
— Filozofija ir, — Dr. Hemerfīlds mirkli vilcinājās un atkāsējās, — to var definēt tikai tie, kas paši pec rakstura un temperamenta ir filozofi. Visādi aprobežoti zinātnieki, kas savus degunus iebāzuši meģenēs, no filozofijas nekā nesaprot.