Tiesa, viņi daudz strādājuši cilvēces uzjautrināšanai — bet kādu taustāmu labumu viņi tai snieguši? Viņi filozofēja — piedodiet, ka lietoju šo vārdu nevietā, — par sirdi kā visu emociju centru, kamēr zinātnieki pētīja asinsriti. Viņi sludināja, ka bads un mēris nāk no dieva, kamēr zinātnieki cēla labības noliktavas un ierīkoja pilsētās kanalizāciju. Viņi radīja dievus pēc sava ģīmja un patikas, kamēr zinātnieki bruģēja ielas un būvēja tiltus. Viņi proklamēja mūsu Zemi par visuma centru, kamēr zinātnieki atklāja Ameriku un pētīja izplatījuma spīdekļus un to likumus. Vārdu sakot, metafiziķi nav darījuši nekā, absolūti nekā cilvēces labā. Zinātnei progresējot, viņi soli pa solim virzījušies atpakaļ. Tiklīdz atzītie zinātnes fakti iznīcināja viņu izdomātos subjektīvos parādību izskaidrojumus, viņi tūliņ radīja jaunus subjektīvus izskaidroju-, mus, kas ietver arī pēdējos izdibinātos faktus. Un to viņi neapšaubāmi darīs līdz pasaules galam. Metafiziķis ir pūšļotājs, džentlmeņi. Atšķirība starp jums un eskimosu, kas rada sev ādās tērptu, ar valzivs gaļu uzturamu dievu, ir atšķirība vienīgi starp dažiem vairāku tūkstošu gadu veciem atzītiem faktiem. Tas ir viss.
— Un tomēr Aristoteļa uzskati valdīja Eiropā divpadsmit gadsimtus, — Dr. Bolingfords svinīgi paziņoja. — Bet Aristotelis bija metafiziķis.
Dr. Bolingfords pārlaida visiem skatienu, saņemdams atzinīgus mājienus un smaidus.
— Jūsu piemērs ir nelaimīgi izvēlēts, — Ernests atbildēja. — Jūs atsaucaties uz visai tumšu periodu cilvēces vēsturē. īstenībā mēs taču dēvējam šo periodu par tumšajiem viduslaikiem. Tas bija laiks, kad zinātne bija nokļuvusi metafiziku varā, kad fiziķi nodarbojās ar gudrības akmens meklēšanu, ķīmija pārvērtās alķīmijā un astronomija astroloģijā. Aristoteļa uzskatu kundzību var tikai nožēlot!
Dr. Bolingfords sadrūma, bet tad viņa seja noskaidrojās un viņš sacīja: