Koļins pagriezās un strauji devās pie mašīnas. Acu priekšā viņam arvien vēl rēgojās Jura seja — tāda, kāda tā bijusi tajā mirklī, kad puisis pirmo reizi visā pilnībā aptvēra, cik traģiski nelabojamas ir viņa rīcības sekas. Jā, ekspedīcijas priekšnieks nodomāja, sirdsapziņa šim puisim ir — to nevar apstrīdēt. Tikai kāds tagad labums no viņa sirdsapziņas?

Koļins pārbaudīja, kā iemontēts rests, un drīz vien at­zina, ka tas izdarīts nevainojami. Tad, jau otru reizi šai dienā, sāka izkraut mantas, lai atvieglinātu mašīnu. Pā­rējie ekspedīcijas dalībnieki joprojām sēdēja ciešā lokā tur, kur viņš tos bija atstājis. Laiku pa laikam Koļins sa­klausīja apslāpētas nopūtas. Tikai nopūtas un neviena vārda. Beidzot Vans Sajezi tikpat mierīgi kā vienmēr jautāja:

—    Kas sadedzinājis restu?

—    Es, — atbildēja Juris, un viņa balss notrīcēja.

Līna skumji nolieca galvu.

—    Nabadziņš … Varu iedomāties, cik tev grūti…

—   Puisis iekļuvis nelaimē, — Vans domīgi teica. — Sa­protams, viņam tagad nav viegli.

—   Vajadzētu viņam palīdzēt, — sacīja Ņina. — Tas taču ir neiespējami — dzīvot ar tādu smagumu sirdī.

—   Jādomā ātrāk, — nobēra Zoja. — Varbūt paspēsim kaut ko izgudrot…