Koļins piespiedās ar pieri pie hronokāra sienas. Par ko viņi domā?! Vēlākais pēc pāris dienām šiem cilvēkiem jāiet bojā, jāpazūd bez pēdām, un neviens pat nezinās, kurā gadu tūkstotī meklēt viņu atliekas. Bet tas viņus, šķiet, nemaz neuztrauc. Visas domas, visus garīgos spēkus viņi sasprindzina, lai puisim, kas patiesībā ir viņu nelaimes vaininieks, pēdējās dienas un stundas nebūtu jāpavada arvien smagāku pašpārmetumu mokās…
Labi. Zeņķi vajadzēs paņemt līdzi. Lai ekspedīcijā viņa vairs nebūtu. Lai viņš nevarētu atkārtot tādus jokus… Bet no vainas apziņas, no tās Jurka tik viegli netiks vaļā.
Un ari ne tik ātri. Nevērību pret biedru likteni — egoisma visļaunāko formu — nedrīkst piedot…
Ar niknumu Koļins izsvieda no kravas tilpnes visu lieko. Viņš atvēra sekciju, kurā parasti glabājās resti. Kas tad tas? Vēl nesen šī sekcija bija tukša! Bet tagad — pilna kaulu, stereofilmu, preparātu… A, Jurkas kolekcija! Skaidrs.
Pie joda šos krāmus! Kaut arī zinātne puisim nav vienaldzīga, tas nespēj attaisnot…
Viņa domas atkal pārtrauca Vana balss. Koļins atskatījās. Tur biedru lokā, galvu iespīlējis starp asajiem, stūrainajiem ceļiem, sēdēja visu nelaimju vaininieks. Vans Sajezi bija uzlicis viņam plaukstu uz pakauša un it kā mierinādams runāja.
— Nezinu, man nav nevienas prātīgas idejas. 2ēl, ka infralaikā nav sakaru un mēs nevaram ne brīdināt, ne arī lūgt palīdzību …