— Kaut tikai rests izturētu, — Ņina murmināja. — Bet vispār mīnuslaiks, protams, ir mīnuslaiks. Vieglprātību tas necieš. To tu, Juri, neaizmirsti.
— Nekas, gan būs labi. — Vans pasmaidīja. — Mūs izglābs asinskārais Mercs.
— Kā tā? — Līna neizpratnē iepleta acis.
— Reiz viņš apsolīja ielauzties pluslaikā speciāli tāpēc, lai tur palīksmotu uz mana kapa. Es toreiz pašos pamatos biju sagrāvis viņa teoriju par sugu migrāciju vēlajā pleistocēnā. Un Mērcu jūs taču pazīstat. Viņš vienmēr precīzi izpilda savus solījumus. Bet, ja dehronizēsi- mies, kapu nebūs, un tātad Mērcam nebūs kur līksmot…
Vans Sajezi iesmējās. Smējās arī citi, bet viņu smiekli neskanēja diez cik jautri. Garantija likās ne visai droša. Bet, tā kā citas nebija, nācās samierināties ar to pašu…
— Atlikušas vairs tikai dažas minūtes, — sacīja Zoja. — Vai tiešām mēs nekā neizdomāsim?
Juris pacēla galvu. Viņa acis bija sarkanas. Kādu brīdi viņš minstinājās, tad nedroši teica:
— Ja Sizovs pa ceļam apstājies augšējās grupās, viņš restus varēja atstāt tur. Lai aizvestu līdzi šo grupu konteinerus, noteikti jāatver kravas tilpne …
Šī doma Koļinam likās ievērības cienīga. Viņš izlīda no hronokāra un nesteigdamies, it kā nekas nebūtu noticis, atgriezās pie ekspedīcijas dalībnieku pulciņa. Ja zeņķim taisnība, uzdevums kļūst stipri vienkāršāks. Katrā ziņā tā ir daudz reālāka garantija nekā Mērca izslavētā precizitāte. Starp citu, Vans bija to mazliet pārspīlējis..,