— Vai izlēmāt?
— Jā. Citas izejas nav, — sacīja Vans.
— Nu tad — ceļā!
— Pagaidi vienu mirklīti. Puisim vajadzētu palīdzēt. Gaidīt divas diennaktis viņam nebūs pa spēkam. Sirdsapziņas pārmetumi nobeigs viņu daudz ātrāk.
Visi tam piekrita. Jā, sirdsapziņas pārmetumi ir nopietna lieta…
— Es ņemšu viņu līdzi, — Koļins teica. — Puisis taču izdarīja to netīšām… (Juris paskatījās uz Koļinu, un viņa acis izstaroja tādu pateicību, ka ekspedīcijas priekšnieks pat mazliet nobijās.) Ceļā viss kas var atgadīties, man būs palīgs…
— Tad jau viss ir kartībā, — Vans piebilda. — Šajās dienās Juris spēs puslīdz normāli dzīvot tikai tad, ja aktīvi piedalīsies biedru glābšanā. Un arī tev līdzbraucējs neapšaubāmi noderēs …
— Protams, — viņu atbalstīja Ņina. — Diennakts fiziskā laika nav joks. Ar visiem tonizējošiem līdzekļiem vari neizturēt. Divatā tomēr vieglāk. Varēsi kaut dažas stundas atpūsties. Viņš tikmēr padežurēs pie pults.
— Zinām, kā viņš to dara, — Koļins nenocietās. — Pārāk daudz restu jāved līdzi, lai atļautos tādu izpriecu…
Viņš atkal pārtvēra Jura skatienu — šoreiz puisis viņā vērās caur asarām.