Tai pašā mirklī Koļins saprata, ka šos vārdus nevajadzēja teikt. Vienu reizi viss jau bija izru­nāts, bet divas reizes par vienu nodarījumu, kā zināms, nesoda. Tātad šajā gadījumā Koļins pats, šķiet, pelnījis sodu. Bet galu galā — vairāk nekā diennakti ciest šo zeņķi sev blakus, vai tas vien jau nav pietiekams sods?

Lai notiek, domāja Koļins, pacietīšu! Toties puisis — protams, ja vien viņš no šīs ķibeles izkulsies sveikā — pa īstam sapratīs, ko nozīmē kļūt par mīnushronistu. Un tad viņš, protams, atteiksies no savas ieceres.

Koļins palūkojās pulkstenī.

—    Laiks! — viņš sacīja un pamāja Jurim. — Ejam!

Puisis pielēca kājās.

—   Visu uzmanību enerģijai! — Koļins atvadīdamies teica. — Katram gadījumam pārbaudiet bāku. Varbūt pēkšņi šahtā parādās vēl kāda ekspedīcija… Ja jūs aiz­vedīs, atstājiet vimpeli. Trim diennaktīm pietiks ar vienu bateriju. Lai mēs zinātu, ka viss kārtībā… — Viņš ap­klusa, jo likās, ka pateikts viss. — Jā, pirms aiziešanas nevajadzīgās mantas dehronizējiet. Nav vērts velti tērēt enerģiju…

Tagad, liekas, tiešām viss. Un tomēr dīvainā kārtā vi­ņam bija tāda sajūta, it kā saruna nebūtu pabeigta. Ļau­dis klusēja, šķiet, kaut ko gaidīdami. Koļins tikko dzir­dami piebilda:

—    Nu tad, draugi, palieciet sveiki. Gadījumā, ja…

Lūpas notrīsēja visiem vienlaicīgi. Ņina strauji satvēra