Jura plecus, apkampa, noskūpstīja un novērsās…
Koļins aizcirta hronokāra durtiņas un pa mašīntelpas eju izspraucās līdz savam sēdeklim mašīnas priekšgalā. Juris ieņēma vietu viņam aiz muguras. Koļins pamanīja, ka puisis jautājoši uzlūko viņu.
— Labs ir, — ekspedīcijas priekšnieks norūca. — Sēdi šeit, man blakus. Ja izkulsimies, es ar tevi parunāšu, kā nākas. Bet pagaidām visas sarunas par šo tematu atceltas…
Tieši tā arī vajadzēja teikt. Tātad viņš vēl ir spējīgs savaldīties? Spējīgs vadīt ekspedīcijas…
— Novēro barohronus! — Koļins pavēlēja, lai tūlīt dotu puisim noteiktu uzdevumu. — Ja spiediena rādītājs sasniegs sarkano svītru, brīdini nekavējoties. Infralaiks necieš jokus. Un neaizmirsti: mums ir līdzi svarīgākie ekspedīcijas darba rezultāti. Lai notiek kas notikdams, tie nedrīkst pazust. Tātad dehronizēties mums vēl par agru…
Koļins uzsmaidīja biedriem, kas bija sadrūzmējušies viņpus hronokāra caurspīdīgā kupola. Viņam atbildēja ar neparasti sirsnīgiem skatieniem… Un ne jau tāpēc, ka viņa uzdevums būtu grūtāks vai bīstamāks: gluži otrādi, izredžu aiziet bojā palicējiem bija pat vairāk… Tātad sentimenti? Diez vai…
Un pēkšņi viņš saprata. Iemesls bija ļoti vienkāršs: viņš aizved līdzi šo jaunekli. Aizved, lai izolētu, bet viņi iedomājušies, ka ekspedīcijas priekšnieks to mēģina glābt…