Kornels sadrūma.
— Mister Peiton, cik nelādzīgi. Nevaram taču sākt meklējumus, iekams šinī Mēness apvidū ir diena.
— Arī Mēness diena reiz beidzas, — Peitons viņu nīgri pārtauca. — Saule šeit spīdēs apmēram simt stundas. Šo laiku izmantosim, lai aklimatizētos un pienācīgi izpētītu karti.
Peitons mīklu atminēja itin drīz; izrādījās, ka atrisinājumi ir vairaki. Viņš ilgi pētīja Mēness kartes, rūpīgi izmērīja at- talumus un centās noteikt, kādi krāteri zīmēti uz šīs paštaisītās kartes, kura deva viņiem iespēju… kādu iespēju?
Beidzot viņš sacīja:
— Pulkstentiņi var būt noslēpti vienā no trijiem krāteriem — GC-3, GC-5 vai MT-10.
— Mister Peiton, ko lai nu darām? — Kornels apjucis jautāja.
— Apskatīsim visus trīs, — teica Peitons. — Sāksim ar tuvāko krāteri.
Vieta, kur viņi atradās, šķērsoja terminatoru, un viņus ieskāva nakts tumsa. Tagad Peitons un Kornels arvien ilgāk uzturējās uz Mēness virsmas, pamazām pierada pie mūžīgās tumsas un klusuma, pie spilgti mirdzošajām zvaigznēm un pie gaismas svītras virs krātera malas — tur krāterī lūkojās Zeme. Viņiem soļus sperot, palika dziļas, bezveidīgas pēdas sausajos putekļos, kas nepacēlās augšup un arī nebira lejup. Peitons pirmoreiz pamanīja šīs pēdas, kad viņi izkāpa no krātera un viņus skāra spilgtā gaisma, ko atstaroja Zemes pusmēness. Tas notika astotajā dienā pēc viņu ierašanās uz Mēness.