Mēness lielā sala dēļ Peitons un Kornels nevarēja ilgi uzturēties ārpus kuģa. Taču ar katru dienu viņiem izdevās šo laika sprīdi paildzināt. Vienpadsmitajā dienā Peitons un Kornels pārliecinājās, ka krāterī GC-5 dziedošo pulkstentiņu nav.
Piecpadsmitajā dienā Peitons vairs nejutās kā saltas dušas apliets, bet kā izmisuma svelmes cepināts. Viņiem katrā ziņā bija jāsameklē slēptuve krāterī GC-3. Krāteris MT-10 atradās pārāk tālu. Tur viņi nepaspēs aizkļūt un krāteri pārmeklēt: uz Zemi taču jāatgriežas ne vēlāk kā trīsdesmit pirmajā augustā.
Taču tanī pašā dienā izmisums rimās: pulkstentiņu slēptuvi viņi atrada.
Piesardzīgi saujās viņi nesa pulkstentiņus uz kuģi, ieguldīja tos irdenās skaidās un devās pakaļ pārējiem pulkstenti- ņiem. Trīs reizes viņi nostaigāja ceļu, un, šādu attālumu pārvarot uz Zemes, viņi būtu zaudējuši pēdējās spēka paliekas. Bet uz Mēness, kur gravitācija ir nenozīmīga, šādi attālumi cilvēkus nenogurdina.
Kornels iedeva pēdējo pulkstentiņu Peitonam, un viņš tos uzmanīgi izvietoja izejas kamerā.
— Pabīdiet pulkstentiņus tālāk no lūkas, mister Peiton, — Kornels teica, un, pa radio austiņām klausoties, viņa balss Peitonam šķita pārāk skaļa un skarba. — Dodos ceļā.