Kornels pieliecās, saspringdams, lai lēktu kā jau uz Mēness — augstu, palēnināti, paraudzījās uz kuģi un šausmās sastinga. Viņa seja, kas skaidri bija saskatāma cauri izliektajam ķiveres luzilīta iluminatoram, saviebās nenovēršamās nāves priekšsajūtā.
— Nē, mister Peiton! Nē!
Peitona pirksti apžņaudza
blastera spalu, tūlīt sekoja šāviens. Neciešami spilgts zib-
snis — un Kornels pārvērtās par līķi, kas gulēja starp skafandra lēvariem un bija nošķiests ar sasalstošo asiņu šļakatām.
Peitons drūmi paskatījās uz mironi, bet tikai mirkli. Pēc tam Peitons salika pēdējos pulkstentiņus speciālos konteineros, noņēma skafandru, vispirms ieslēdza antigravitācijas lauku, pēc tam mikroreaktorus un, kļuvis par kādiem diviem miljoniem bagātāks nekā pirms piecpadsmit dienām, devās atceļā uz Zemi.
Divdesmit devītajā augustā Peitona kuģis klusi nolaidās un pieskārās Zemei Vaiomingā tanī pašā laukumiņā, no kura bija pacēlies desmitajā augustā. Ne jau velti Peitons tik rūpīgi bija izvēlējies šo vietu. Viņa aeromašīna arvien vēl mierīgi stāvēja klints plaisā, kuru tik daudz šajā akmeņainajā plakankalnē.
Konteinerus ar dziedošajiem pulkstentiņiem Peitons ienesa dziļi plaisā un rūpīgi apbēra ar smiltīm. Pēc tam atgriezās kosmosa kuģī, lai ieslēgtu aparātus un veiktu pēdējos sagatavošanas darbus. Divas minūtes pēc tam, kad Peitons bija izkāpis no kosmosa kuģa, iedarbojās automātiskā vadīšanas sistēma.