Bez jebkāda trokšņa, lidodams arvien ātrāk un ātrāk, kuģis traucās augšup un Zemes griešanās ietekmē mazliet noslie- cās uz rietumiem. Peitons vēroja kuģi, uzlicis plaukstu virs piemiegtajām acīm, un, kad redzamības robeža bija gandrīz sasniegta, pamanīja iepretī zilās debess fonam sīku gaismas zibsni un mazu mākulīti.
Peitona lūpas saviebās greizā smīnā. Viņš bija pareizi aprēķinājis. Vajadzēja tikai pavirzīt mazliet sāņus absorbētāja kadmija stieņus, un mikroreaktori vairs nedarbojās precīzi, notika avārija; kodolsprādziena karstajās liesmās kuģis pārvērtās gāzēs.
Pēc divdesmit minūtēm Peitons jau bija mājās. Viņš jutās noguris, smeldza visi muskuļi — izpaudās Zemes pievilkšanas spēka ietekme. Taču Peitons tonakt gulēja labi.
Pēc divpadsmit stundām, gaismai austot, ieradās policisti.
Cilvēks, kas atvēra durvis, salika rokas uz apaļā vēderiņa un vairākkārt mīlīgi pamāja ar galvu. Cilvēks, kuram atvēra durvis, Setons Deivenports no Zemes izmeklēšanas biroja, paraudzījās visapkārt un jutās ārkārtīgi neērti.
Istaba, kurā viņš iegāja, bija ļoti liela, tanī valdīja puskrēsla, un spoži ar savu spuldzi spīdēja tikai videoskops, novietots virs krēsla, kas bija sakombinēts kopā ar rakstāmgaldu. Gar sienām plaukti, piekrauti ar kinogrāmatām. Vienā kaktā sakārtas Galaktikas kartes, otrā kaktā uz pastatņa blāvi mirguļoja «Galaktikas objektīvs».