— Vai jūs esat doktors Vendels Ērts? — Deivenports vaicāja tā, it kā viņš tam lāgā nespētu ticēt. Deivenports bija plecīgs vīrs melniem matiem. Uz vaiga blakus garajam, tievajam degunam rēgojās zvaigznei līdzīga rēta — reiz viņu mazliet bija skārusi neirona pātaga.
— Es pats tas esmu, — doktors Ērts atbildēja smalkā bal- stiņā. — Bet jūs esat inspektors Deivenports.
Inspektors parādīja savu dienesta apliecību un sacīja:
— Universitāte man ieteica jūs kā speciālistu ekstratero- loģijas nozarē.
— Jā, to jūs man jau sacījāt pirms pusstundas, kad piezvanījāt, — doktors Ērts mīlīgi atbildēja. Viņa vaibsti bija izplūduši, deguns mazs kā podziņa. Cauri biezajiem briļļu stikliem raudzījās izvelbtas acis.
— Doktor Ert, tūlīt runāšu skaidri un gaiši. Jūs laikam esat bijis uz Mēness …
Doktors Ērts, kas tobrīd jau bija paspējis izvilkt no kino- grāmatu kaudzes pudeli ar sarkanu šķidrumu un divas gandrīz tīras glāzītes, atbildēja pārsteidzoši skarbi:
— Inspektor, nekad neesmu bijis uz Mēness un ari netaisos turp doties. Kosmosa ceļojumi ir muļķīga nodarbošanās. Es tiem neuzticos.
Pēc tam viņš piebilda laipnāk:
— Atsēdieties, ser, atsēdieties! Izdzeriet kādu glāzīti!