— Man ir viens šāds pulkstentiņš. To atradusi universitātes ekspedīcija un uzdāvināja man, pateikdamās par… Inspektor, es jums parādīšu.
Doktors Ērts aši piecēlās no krēsla un tipināja pāri istabai, pamadams ciemiņam, lai tas viņam seko. Deivenports saīga, bet paklausīja.
Viņi iegāja blakus istabā, daudz lielākā nekā iepriekšējā. Šī bija vēl tumšāka, un tajā valdīja pilnīgs haoss. Deivenports ar izbrīnu blenza uz visdažādākajiem priekšmetiem, kas bija sasviesti juku jukām.
Inspektors ieraudzīja gabalu zilas Marsa glazūras, ko nelabojami romantiķi dēvēja par sen izmirušo marsiešu pārakmeņotām atliekām, ieraudzīja nelielu meteorītu, modeli, kurā atveidots viens no pirmajiem kosmosa kuģiem, un aizzīmogotu pudeli ar šķidrumu — uz etiķetes bija rakstīts: «Venēras okeāns.»
Doktors Ērts pašapmierināti teica:
— Savu māju esmu pārvērtis par muzeju. Tā ir viena no vecpuiša dzīves priekšrocībām. Protams, daudz kas vēl jāsakārto. Gan jau reiz gadīsies pāris brīvu nedēļu …
Doktors kādu brīdi neizpratnē lūkojās visapkārt, tad, kaut ko atcerējies, pabīdīja sāņus jūras bezmugurkaulnieku attīstības shēmu — planētas Arktūra V dzīvības augstākā forma — un teica:
— Te tas ir. Diemžēl ar defektu.
Pulkstentiņš karājās rūpīgi ielodētā tievā stieplē. Defekts bija viegli saskatāms, pulkstentiņam apmēram vidū visapkārt stīdzēja iežmauga, un tāpēc tas atgādināja divas šķībi kopā salipinātas bumbiņas.