Un tomēr pulkstentiņš varen prasmīgi bija nopulēts un nespodri mirdzēja sudrabaini pelēkā no- ziedā; samtainajā virsmā varēja manīt īpatnējos sīkos lāsu- miņus, ko nespēja atdarināt nevienā laboratorijā, kur zināt­nieki nopūlējās, sintezēdami mākslīgus pulkstentiņus.

Doktors Ērts turpināja:

—     Esmu daudz eksperimentējis, kamēr izvēlējos pulksten­tiņam piemērotu skanduli. Defektīvie pulkstentiņi ir kaprīzi. Taču noderēja kauls. Are! — Doktors rādīja kaut ko līdzīgu īsai, platai karotītei, kas bija izgatavota no pelēcīgi balta materiāla. — To es pats izgriezu no buļļa ciskas kaula… Klausieties!

Tik vieglītem, ka to nemaz nevarēja gaidīt, redzot doktora resnos pirkstus, viņš taustīja pulkstentiņa virsmu, pūlēdamies atrast vietu, pie kuras piesitot rastos pati maigākā skaņa. Pēc tam viņš pagrieza pulkstentiņu, piesardzīgi turēdams to aiz stieples divos pirkstos. Pārējos pirkstus palaida vaļā un viegli uzsita pa pulkstentiņu ar kaula karotītes plato galu.

Šķita, kaut kur tālu ieskanas miljoniem arfu. Skaņas auga, pieklusa un atgriezās atkal. Likās — tās rodas no nekā. Tās skanēja klausītāja apziņā ar nekad neizjustu saldmi, kurai piemita gan skumjas, gan biklums.

Skaņas lēnām apdzisa, taču zinātnieks un viņa ciemiņš vēl ilgi klusēja.