Doktors Ērts ievaicājās:
— Tīri labi?
Viegli piegrūdis ar pirkstu pulkstentiņam, viņš to iešūpoja.
Deivenports satraukti paskatījās uz doktoru.
— Uzmanīgāk! Nesasitiet!
Labu pulkstentiņu trauslums jau sen bija kļuvis par parunu.
Doktors Ērts teica:
— Ģeologi apgalvo, ka pulkstentiņi esot tikai dobi pu- meka gabaliņi, kuri sacietējuši zem liela spiediena un kuros brīvi ripojot sīki akmentiņi. Tā viņi apgalvo. Taču, ja ar to viss ir jau pateikts, kāpēc mēs nespējam pagatavot pulkstentiņus mākslīgi? Arī šis pulkstentiņš salīdzinājumā ar tādu, kam nav nekāda defekta, skan kā mutes harmonika.
— Jums taisnība, — Deivenports piekrita, — un jāšaubās, vai viis Zemes ir kaut desmit laimīgo, kam pieder nevainojamas formas pulkstentiņi. Simtiem bagātnieku, muzeju un iestāžu labprāt maksātu par dziedošu pulkstentiņu jebkuru summu, nemaz netaujādami, kā tas iegūts. Un daudzu pulkstentiņu dēļ var pat izdarīt slepkavību!
Ekstraterologs pagriezās pret Deivenportu un ar tuklo rādītāja pirkstu sakārtoja brilles uz pogai līdzīgā deguna.
— Neesmu aizmirsis par slepkavību, kuras dēļ esat ieradies. Lūdzu, turpiniet!
— Viss ir pasakāms pāris vārdos. Es zinu, kurš ir slepkava.
Viņi atgriezās bibliotēkā, un, atkal atlaidies atzveltnes
krēslā, doktors Ērts salika rokas uz prāvā vēdera un pēc tam jautāja: