Kornels čukstēja:
— Slēptuve ar dziedošajiem pulkstentiņiem. . . sakrāti ilgos gados, nenoslīpēti, bet augstākā labuma, mister Peiton.
— Jūs tos esat redzējis?
— Nē, ser, bet esmu runājis ar cilvēku, kas tos redzējis. Un viņš nemeloja, ser, es to pārbaudīju. Pulkstentiņu tur ir tik daudz, ka varēsim doties atpūtā, būdami bagāti ļaudis. Ļoti bagāti ļaudis, ser!
— Kurš ir tas cilvēks? •
Kornela acīs ieplaiksnījās viltīga uguntiņa, līdzīga kūpošai svecei, no kuras vairāk kvēpu nekā gaismas, un viņa sejā pavīdēja kaut kas riebīgs, pieglaimīgs.
— Viņš strādāja uz Mēness kā dārgumu meklētājs un prata atrast pulkstentiņus krāteru kraujās. Kā viņš to darījis — to man šis vīrs nestāstīja. Taču viņš savācis kādus simt pulkstentiņus un paslēpis uz Mēness, pēc tam atgriezies uz Zemes, lai šeit tos pārdotu.
— Un laikam nolicis karoti?
— Jā. Nelaimes gadījums. Mister Peiton, tas ir drausmīgi — viņš nokrita no liela augstuma. Bēdīgs notikums. Protams, viņa darbība uz Mēness bijusi absolūti nelikumīga. Domīnijas varas iestādes nesaudzīgi apkaro dziedošo pulk- stentiņu nelegālu ieguvi. Tatad iespejams, ka to vīru piemeklējis dieva sods… Lai nu būtu kā būdams, bet man ir viņa karte.