Peitons salti un vienaldzīgi atbildēja:
— Mani neinteresē jūsu darījuma sīkumi. Gribu zināt tikai vienu: kāpēc griezāties pie manis?
— Redziet, mister Peiton, — Kornels sacīja, — tur pietiks guvuma diviem un pietiks arī diviem, ko darīt. Es, piemēram, zinu, kur atrodas slēptuve, un varu dabūt mūsu rīcībā kosmosa kuģi. Bet jūs …
— Un es?
— Jūs protat kuģi vadīt, un jums ir tik plaša pazīšanās, ka pulkstentiņus būs viegli pārdot. Ļoti taisnīga darba dalīšana, mister Peiton.
Peitons uz brītiņu iegrima domās par sava mūža dabisko gaitu — par tanī eksistējošo sakarību: šķita, viss saskan.
Viņš teica:
— Izlidosim uz Mēnesi desmitajā augustā.
Kornels apstājās.
— Mister Peiton, tagad taču vēl tikai aprīlis.
Peitons devās tālāk, un Kornelam, lai viņu panāktu, bija jāpaskrienas.
— Mister Peiton, vai dzirdējāt, ko jums teicu?
Peitons atkārtoja:
— Desmitajā augustā. Laikus sazināšos ar jums un pateikšu, kur jānogādā kosmosa kuģis. Līdz tam brīdim- nepūlieties mani sastapt. Uz redzēšanos, Kornel!
Kornels jautāja:
— Peļņu uz pusēm?
— Jā, — Peitons atbildēja. — Uz redzēšanos!
Tālāk Peitons gāja viens, domādams par sava mūža likumsakarībām. Kad viņam apritēja' divdesmit septiņi gadi, viņš nopirka Klinšu kalnos zemes gabalu ar tur uzbūvēto ēku; viens no agrākajiem īpašniekiem bija cēlis šo māju kā patvertni, lai paglābtos atomkarā, no kura visi baidījās pirms diviem gadsimtiem un kuram tomēr nebija lemts sākties.