Ik gadus veselu mēnesi Peitons dzīvoja pilnīgi viens pats. Neviens viņu neredzēja, neviens pie viņa nevarēja piekļūt. Tikai pilnīgā vientulībā Peitons pa īstam spēja atpūsties pēc vienpadsmit mēnešu ilgas uzturēšanās cilvēku sabiedrībā, pret kuru viņš nejuta neko citu kā saltu nicināšanu.

Pat policija (tobrīd Peitons pasmīnēja) zināja, cik neatlai­dīgi viņš turas pie šīs parašas. Reiz viņš pat apzināti zaudēja lielu drošības naudu un, riskēdams, ka viņu var psihoskopēt, tomēr aizbrauca uz Klinšu kalniem, lai, kā jau allaž, nodzī­votu tur visu augustu.

Peitons iedomājās, ka viņš savā testamentā varbūt ietilpi­nās vēl vienu aforismu: pats labākais nevainīguma pierādī­jums — ja nepavisam nav alibi.

Trīsdesmitajā jūlijā, tāpat kā ik gadu šinī dienā, Lūiss Pei­tons pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs iekāpa Ņu­jorkā reaktīvās antigravitācijas stratolidmašīnas kabīnē un divpadsmitos trīsdesmit minūtēs ieradās Denverā. Tur viņš paēda brokastis un pulksten vienos četrdesmit piecās minū­tēs devās ar pusantigravitācijas autobusu uz Hamspointu, no turienes Sems Leibmens senatnīgā virszemes automobilī (ne jau antigravitācijas mašīnā) aizveda Peitonu līdz viņa īpa­šuma robežai. Sems Leibmens gauži aukstasinīgi saņēma des­mit dolārus dzeramnaudas, ko Peitons deva viņam ik gadus, atsveicinādamies pielika roku pie cepures, un to Leibmens jau piecpadsmit gadu darīja trīsdesmitajā jūlijā.