Ener­ģijas pārpalikumu, kas atdalījās šā procesa norisē, Peitons aizplūdināja pa kalnu strautu, kas tecēja garām viņa mājai. Visu šo nedēļu strauta ūdens bija pieci grādi siltāks nekā parasti.

Devītajā augustā Peitons nolaidās ar aeromašīnu noteik­tajā vietā Vaiomingas štatā, kur Alberts Kornels jau gaidīja viņu ar savu kosmosa kuģi. Protams, kosmosa kuģis visu šo pasākumu padarīja vieglu, jo par kuģi zināja tiklab tie, kas to pārdeva, kā arī tie, kuri kuģi nogādāja šurp un sakārtoja lidojumam. Taču visiem šiem cilvēkiem bija darīšana tikai ar Kornelu, bet Kornels — tobrīd Peitons domās mazliet pa­smīnēja — drīz būs mēms kā kaps.

Desmitajā augustā Peitona vadītais kosmosa kuģis paceļas no Zemes virsmas, un kuģī bija viens pasažieris — Kornels (protams, ar karti). Izrādījās, ka kosmosa kuģa antigravitaci- jas lauks ir lielisks. Ieslēdzot pilnu jaudu, kuģa svars nesa­sniedza ne unci. Mikroreaktori ražoja enerģiju bez kļūmēm, bez trokšņa, un kuģis klusi izjoņoja cauri atmosfērai — tas nepavisam nelīdzinājās dārdošai, liesmu ieskautai veco laiku raķetei, — mirkli bija saredzams kā sīks punkts un tad izgaisa pavisam.

Varbūtība, ka aizlidojušo kuģi kāds būs redzējis, bija ļoti niecīga. Un tiešām šī kuģa aizlidošanu neviens nebija pa­manījis.