Nepaļaudamies uz latviešiem, leitnants pats ierāpās vagonā. «Ja nu atklās,» zobus sakodis, domāja Jānis, «tad visas pūles veltas.» Uztraukums norima tikai pēc tam, kad virsnieks atkal parādījās durvīs un paziņoja:
— Varat iet mājās.
Valdemara ielas stūrī Kurenbergs atvadijas ar ciešu rokas spiedienu.
«Lāga cilvēks,» nosprieda Daugavietis, turpinādams ceļu pa krēslainajām ielām. Tad domas pievērsās galvenajam. Papīrs vēl nav rokā. Izvest to no Preču stacijas un nogādāt uz spiestuvi nemaz nebūs tik viegli. Kā lai to izdara, un kam lai uztic šo uzdevumu? Pats viņš tur vairs nedrīkstēja rādīties. Acīm redzot, arī šoreiz visgrūtāko nastu vajadzēs uzvelt Nadjai. Negribējās sūtīt viņu briesmās, — bet ko lai dara? Nadja, kuras raksturam sēdēšana starp četrām sienām bija nepanesama, allaž pati pieteicās visbīstamākajiem pasākumiem. Atmiņā viens gadījums virknējās pie otra, un, domājot par Nadju ar apbrīnu un pateicību, Jānis gandrīz piemirsa papīru. Tad viņš atkal satrūkās. Ja nu tukšo sastāvu vēl šodien aizved? Ja nu kāds dzelzceļnieks nejauši uziet rulli? Simtiem neparedzētu gadījumu varēja visu izjaukt. Jāpasteidzas.
Un Daugavietis paātrināja soli.
2
Preču stacijas dežurants pašlaik pārbīdīja balto torni no b8 uz b2 un pieteica melnajiem šahu. Melnie — tie bija hitlerieši, un, lai gan dežurantam partnera trūkuma dēļ vajadzēja domāt par abām pusēm, allaž iznāca tā, ka zaudēja melnie. Spuldze zem zaļā abažūra meta omulīgu gaismu uz figūrām un bandiniekiem. Visu dienu te nāca un gāja intendantūras virsnieki, skanēja pavēles un lamas. Nu beidzot gaiss bija tīrs — darba diena tuvojās noslēgumam, un dežurants varēja nodoties savai kaislībai.
Ārā atskanēja automobiļa taures signāls. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja. Nepaguvis piespiest melnos padoties, dežurants piecēlās. Nācēja izrādījās sieviete. No zaļās cepurītes spraucās laukā vijīgi, gaiši mati, sejas krāsa atgādināja ziloņkaula šaha figūras. Bet valdonīgais tonis tūdaļ padzina patīkamo iespaidu.