— Es no «Ostland Faser». Te mana apliecība.
Dežurants ar nepatiku pagrozīja pirkstos tumšzilo grāmatiņu. Viņš labprāt palūgtu uzpūtīgo mamzeli vākties pie visiem velniem, bet dienests paliek dienests. Viņa turpināja:
— Mēs te šodien no Līgatnes saņēmām papīru. Pārsverot izrādījās, ka trīīkst 95 kilogrami, tātad viens rullis, acīm redzot, palicis vagonā . . .
— Nevar būt, — protestēja dežurants. — Jūsu sagādes sekcijas šefs Senegera kungs parakstījās, ka saņēmis visu.
— Tas vēl nekā nenozīmē. Kļūdas vienmēr var gadīties. Nu, vai man ilgi nāksies gaidīt? Iesim pārbaudīt vagonus.
Uzmetis šaha dēlim nožēlas pilnu skatienu, dežurants sniedzās pēc luktura. Jāiet vien ir. Kamēr šī pati nepārliecināsies, miera nebūs. Sai brīdī iezvanījās galda tālrunis. Dežurants nocēla klausuli.
Vērojot viņa dīvaino vaibstu spēli, Nadja tūlīt nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Kā vienmēr, briesmu brīžos mute kļuva sausa un pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Viņa paspēra pussoli uz durvju pusi. Labi, ka tepat ārā gaidīja Šiliņš ar VEF rūpnīcas smago mašīnu.
Dežurants, turot klausuli rokā, apgriezās:
— Zvana Senegera kungs. Teicu, ka jūs esat atbraukuši . . . Viņš mani laikam lāgā nesaprata . . . Lūdzu, aprunājieties pati . . .
īsajās sekundēs, kamēr dežurants pateica šos nedaudzos vārdus, Nadja izcīnīja smagu iekšēju cīņu. Runāt ar «Ostland Faser» pārstāvi nozīmēja nodot sevi. Bēgt nozīmēja atteikties no papīra. Viņa zināja, cik lielas cerības saistīja ar to Daugavietis. Bez tam, ja stacijas vārti ir ciet, mašīnai no šejienes šā vai tā neizkļūt. Tad arī Šiliņš būs iekritis. Vēl mirklis, un dežurantam viņas vilcināšanās liksies aizdomīga. Tad prātā iešāvās vēl viena iespēja. Pareizi, tā jārīkojas! Drošiem soļiem viņa piegāja pie galda. «Kaut viņš nemanītu, ka man dreb roka!» domāja Nadja, pielikdama klausuli pie auss.