Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Daugavietis gud­roja, vai svešiniekam drīkstētu uzticēties. Kādēļ gan ne? Ar savu pirmītējo rīcību tas uzskatāmi pierādīja, ka uz viņu var paļauties. Tomēr Jānis lāgā nezināja, kā uzsākt sarunu, un tādēļ ierosināja:

—     Derētu mazliet atpūsties. Vai neiesim uzpīpēt?

—    To jau var tepat. — Un pustumsā iegailējās liesmiņa.

Jānis izvilka papirosu, čamdīja kabatas un, neatra­dis sērkociņus, grasījās piesmēķēt pie otra. Tas stāvēja ar degošo sērkociņu rokā un kā apmāts raudzījās uz ruļļiem.

—     Ek, kā derētu pielaist uguni! — tikko dzirdami tas izgrūda caur zobiem. — Būtu mazāk papīra viņu meliem!

Jānis vairs nešaubījās. Ātri apsvēris, ka drīzāk vīrie­tim jābaidās no viņa, teica:

—    Uz šā papīra var iespiest arī patiesību. Jāgādā tikai, lai tas nokļūtu īstajās rokās.

Vīrietis sākumā pārsteigti blenza Daugavietī, tad viņa seja pieņēma viltīgu izteiksmi:

—    Jā, jā, bet kā lai to izdara?

—    Palīdziet man noslēpt rulli! Pārējais nav mūsu darīšana.

Darba biedrs, kas visu laiku bija strādājis ar ma­nāmu apatiju, pēkšņi kļuva enerģisks. Izpildot Dauga­vieša norādījumu, viņš palīdzēja aizvilkt rulli vistumšā­kajā kaktā un noslēpt zem dēļiem un papīra driskām. Drīz vien to vairs nevarēja saredzēt.

—    Ei jūs, vai vēl ilgi stiepsiet gumiju? — pie dur­vīm atskanēja nepacietīga sievietes balss. — Gribas vēl pirms tumsas tikt mājās.

Viņi turpināja darbu. Kurenbergs — tā sauca vī­rieti — likās gluži pārvērties. Viņš jokoja vienā laidā. Arī Daugavietis juta spēku pieplūdumu. Tā tas vienmēr bija — visgrūtākajos brīžos radās brīvprātīgi palīgi.

Vagons ātri tukšojās.

—    Pēdējais rullis, — paziņoja Daugavietis, nolēk­dams zemē.