—     Hallo?

Dusmīga balss kaut ko pateica vāciski. Nadja ne vārda nesaprata, bet, lai maldinātu dežurantu, vairākas reizes piekrītoši pamāja. Balss kļuva arvien satrauktāka. Nogaidījusi [Jāris mirkļu, Nadja ar enerģisku «Jawohl» izbeidza sarunu un uzmanīgi nolika klausuli tā, lai ne­nospiestu kontakta pogas. Tagad Senegers var trakot, cik grib. Strāva izslēgta, abonenta vads aizņemts.

Ar smaidu, kas nāca no sirds, viņa pievērsās dežu­rantam:

—    Šefs grib, lai es vēl aizbraucu uz pārvaldi. Mums jāpasteidzas.

Viņi izgāja pagalmā. Visapkārt valdīja tumsa, tikai šur tur kā jāņtārpiņi mirgoja dzelzceļnieku lukturi, ap lokomotīves dūmeņiem spietoja sarkanas un dzeltenas dzirksteles. Devusi Šiliņam mājienu, lai seko ar mašīnu, Nadja devās pie pēdējā vagona, kuru Jānis tai bija ap­rakstījis.

—    Tukšs, — norūca dežurants un jau grasījās kāpt zemē.

—     Un kas tur tai kaktā?

—    Gruži vien ir, jūs taču paši redzat, — un, lai pār­liecinātu tiepšu, dežurants ar kāju paspēra dēļus sānis. Sev par lielu izbrīnu viņš ieraudzīja papīra rulli.

—    Jā, jums bijusi taisnība, — viņš vīlies teica, pa­līdzot iecelt rulli mašīnā. Bija tāda sajūta, kā paspēlējot šaha partiju, kur uzvara likusies pilnīgi droša.

Pa to laiku, kamēr Nadja izkļuva no apdraudētā stāvokļa un nobeidza spēli ar matu, Daugavietis uzmeta uzsaukuma tekstu. Viņš nebija nekāds literāts. Grūti nā­cās ietērpt domas pārliecinošos teikumos. Taču pārlie­cināt vajadzēja, citādi uzsaukums nebūs nekas vairāk kā apdrukāta lapa. Uzmundrinot sevi tādās reizēs, viņš mēdza atcerēties kaut kur lasītus vārdus: «Paņemiet rokā zīmuli, centieties būt patiess līdz galam, un no jums iznāks rakstnieks.» Tā viņš arī darīja. Patiesība vadīja Jāņa zīmuli, rūgta, bet ne bezcerīga.

«… Asinis un varmācība uz katra soļa. Asinis un varmācība, kas vērsta pret katru, kam nav apšaubāmās laimes piederēt pie fīrera rases.