Fašisti brīvu un laimīgu tautu grib pārvērst par vergiem, par mēsliem zemei, no kuras tie vāc asiņainu ražu.
Nav tādas vietas mūsu Latvijā, kur cilvēks būtu drošs no viņu ļaundarībām. Fašistu ķetnas sniedzas visur. Tās var jūs sagrābt ik bridi, vienalga, vai esat darbā, uz ielas vai mājās.
23. oktobri rīdziniekiem nācās lieku reizi pārliecināties par to. Visā pilsētā okupanti rīkoja cilvēku medības. Simtiem sagūstīja uz ielas 1111 aizveda uz Preču staciju strādāt smagus darbus. Tos, kas izrādīja nepaklausību, ar varu iegrūda mašīnās. Cilvēkus, kas daudzas stundas bija stāvējuši pie veikaliem, atstāja bez maizes. Žēlastību neizpelnījās ne jauna māte, kam mājās zīdainis, ne veca māmuļa, kas tikko turas uz kājām.
Ikviens, kas saprot fašisma īsto dabu, nešaubīdamies teiks, ka tas ir tikai sākums. Šodien jūs aizveda tikai līdz Preču stacijai, rīt jūs aizsūtīs spaidu darbos uz Vāciju. Šodien jūs aizveda uz dažām stundām, rīt aizvedīs uz neatgriešanos. Lai pasargātu sevi un savus bērnus no bojā ejas, jums ir tikai viens līdzeklis — aktīva cīņa …»
Nepabeidzis uzsaukumu, Daugavietis pacēla galvu. Viņa ievingrinātā dzirde saklausīja kāpņu telpā pazīstamus soļus. Beidzot Nadja atgriezusies! Viņš ar neparastu prieku un maigumu satvēra viņas rokas.
— Nu, kā?
Nadja jokodamās ieņēma militāru stāju:
— Majors Cvetkova ziņo: jūsu pavēle izpildīta. — Tad pavisam nopietni piebilda: — Bet varēja misēties. Iedomājies, kas par nejauku sagadīšanos! Kamēr biju tur, zvanīja kāds no «Ostland Faser» … — Un viņa īsumā atstāstīja notikumu.
Daugavietis sadrūma. Jau apziņa vien, ka Nadja bijusi tādās briesmās, sāpināja.
— Un cik tālu tu esi ticis? — viņa jautāja, matus pieglauzdama.
— Apmēram līdz pusei. Še, paskaties!
Nadja uzmanīgi izlasīja tekstu un šo to palaboja: