—    Tagad vēl dažus konkrētus faktus, un, man šķiet, būs tīri labi. Un vēl kas … Galvenais uzsvars jāliek uz Sarkanās Armijas varonīgajām kaujām. Ļaudīm jāredz perspektīva, jājūt, ka viņi nav vieni šai lielajā cīņā.

—    Labi, Nadja, ievērošu. — Un, uzmetis skatienu rokas pulkstenim, Daugavietis piecēlās.

—     Bet nu man jāsteidzas uz javku.

—     Kaut kas svarīgs?

—    Vēl nezinu, kas tur iznāks. Apse no Austrumu grupas uzņēmis sakarus ar cilvēku, kas strādā Slokas papīrfabrikā. Lai gan mēs uz kādu laiku esam nodro­šināti, tomēr nedrīkst palaist garām šo izdevību.

—    Es tikmēr sagriezīšu papīru uzsaukumiem. Vaja­dzētu vēl līdz rītam novilkt.

—    Katrā ziņā. Skrejlapām jāiziet ļaudīs, kamēr no­tikums vēl svaigā atmiņā.

Pulkstenis virs Valdmaņa veikala Marijas un Dzir­navu ielas stūrī bija tīts tumsā, kad Jānis tuvojās savam mērķim. Viņš ienira melnajā ejā, kuras vienā galā zili maskētā spuldzīte ar mājas numuru meta blāvu gaismu uz apkvēpušo mūri. Te sākās tumši tuneļi un šahtām līdzīgi, šauri pagalmi — četru ielu iesprostotais namu jūklis, ko dēvēja par Berga bazāru. Dienā šeit valdīja skaļa kņada. Darbnīcās dūca autogēni, grabēja skārds, šņāca ēveles, veikalos pircēji sīksti kaulējās ar īpašnie­kiem, sētā rūca motocikli, zviedza laucinieku piesietie zirgi, bērni trokšņaini spēlēja «vistiņas». Tagad te bija klusums un tumsa. Tikai reizēm pagalmam pāri pār­skrēja kāda ēna — Daugavieša soļu iztraucēta žurka. Grūti iedomāties, ka virs šiem melnajiem tuneļiem, aiz šiem putekļainajiem logiem, kas nekad neredzēja sauli, mājo cilvēki. Nepievilcīga, drūma vieta, kas vienam ot­ram liktu nodrebināties. Daugavietis nāca šurp ne pirmo reizi. Viņš ar gudru ziņu izvēlējās šo vietu, lai satiktos ar biedriem. Te tas jutās puslīdz drošībā — no Berga bazāra varēja izkļūt uz Dzirnavu, Marijas un Elizabetes ielu. Viņa rīcībā bija pat ceturtais, tikai viņam zināmais ceļš, kas ved uz Krišjāņa Barona ielu.