Iespiedies pievārtē, Daugavietis paskatījās rokas pulkstenī. Gaismojošās fosfora bultiņas rādīja tieši pusdesmit. Tūlīt jāierodas Apses ieteiktajam cilvēkam.
Kāds pagāja garām un vilcinādamies nāca atpakaļ. Seju tumsā nevarēja saredzēt. Tas arī nekā nelīdzētu, jo viņi nekad agrāk nebija tikušies. Pazīt vienam otru vajadzēja pēc iepriekš norunātā jautājuma un atbildes.
Daugavietis paspēra dažus soļus uz priekšu un noņēma platmali:
— Piedodiet, lūdzu, — cik tagad būtu pulkstenis? Manējais apstājies. — Atbilde sekoja nekavējoties:
— Pusdesmit pēc Pu'lkovas laika.
Abi sarokojās. Cik tumsa atļāva saskatīt, svešais biedrs bija maza auguma, paresns, ģērbies ādas mētelī.
— Nu, stāstiet, kā jums tur iet pa Sloku!
Svešais ziņoja: viņš pats esot meistars kalandrēšanas cehā, grupā viņi pavisam esot deviņi cilvēki. Visi pilnīgi uzticami. Stāstot svešinieks virzījās arvien tuvāk šaurajam, palsajam lokam, ko veidoja zilā spuldzīte ejas viņā galā. Tā varēja būt nejaušība, tomēr Jānis, instinktīvi vairīdamies no gaismas, vilka otro atpakaļ tumsā. Bet, kad Slokas biedrs, iepriekš neaicināts, piedāvāja papīru pagrīdes spiestuves vajadzībām, Daugavietim radās pirmās šaubas.
— Tā jau būtu laba lieta, — viņš atbildēja, — bet man ar tipogrāfiju nav nekādas darīšanas, — un pie sevis nodomāja: «Apse nemaz nezina, ka man sakari ar slepeno spiestuvi; kāpēc tad šis tieši man piedāvā papīru ?»
Daugavietis sāka svešo uzmanīgi iztaujāt. Jo vairāk viņš vaicāja, jo apšaubāmāka likās Slokas grupas pastāvēšana. Kaut kas te nebija kārtībā. Vajadzēja uzdot Apsēm aizbraukt uz Sloku un pārbaudīt šo cilvēku. Tikai tad drīkstēja uzņemt sakarus. Bet tagad x ātrāk jātiek vaļā.
Nopratis no Daugavieša vārdiem, ka saruna beigusies, svešais apstājās.
— Aizpīpēsim uz šķiršanos, — un, nenogaidījis Jāņa atbildi, viņš uzrāva sērkociņu. Bet Jānis bija veiklāks. It kā spējā uzliesmojuma apžilbināts, viņš ar plaukstu aizsedza seju.