Aizdomas apstiprinājušās. Šis cilvēks gribēja ieskatīties viņam sejā, lai pēc tam spētu uzzīmēt pēc ārienes. Bet provokators nedrīkstēja manīt, ka ir atklāts. Kas var zināt — varbūt spiegam nāca līdzi gestapiešu aste. Tādā gadījumā Daugavieti apcietinātu uz vietas. Jāizliekas, jānorunā nākošā tikšanās, provokatoram jādod cerības uzzināt kaut ko par tipogrāfiju. Un, paņēmis viņu draudzīgi zem rokas, Jānis teica:
— Mums katrā ziņā jāsatiekas. Teiksim, otrdien šai pašā vietā. Vai varēsiet atbraukt?
— Protams. Es varētu pat ātrāk.
— Nē, ātrāk nav nozīmes. Gribu līdz tam laikam nodibināt sakarus ar tipogrāfiju.
Viņi izšķīrās. Neatskatīdamies Daugavietis izgāja uz Dzirnavu ielas. Jau pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka provokators seko. Nu vajadzēja jaukt pēdas. Iegājis kādā sētā, kura savienoja divas ielas, Jānis paslēpās aiz puspievērtajiem vārtiem. Pēc brīža parādījās provokators un steigšus metās uz otru izeju, kas, acīm redzot, arī viņam bija pazīstama. Daugavietis atstāja paslēptuvi un, drošības pēc līkumojot pa Vecrīgas labirintu, devās .uz māju pusi. Kad viņš atslēdza dzīvokļa durvis, tuvējās baznīcas tornī nozvanīja desmit — stundu, pēc kuras okupētajā Rīgā uz ielas drīkstēja rādīties tikai ar īpašu atļauju.
3
1942. gada rudens Rīgā ar agrajām salnām un biežajām miglām Haraldam Raup-Dīmensam mazliet atgādināja Angliju. Jau septembra beigās vajadzēja sākt kurināt. Centrālās apkures baterijas viņa kabinetā Reimersa ielā izšķērdīgi izstrāvoja siltumu. Tomēr Raup-Dīmenss ne vienreiz vien ilgojās pēc lielā kamīna, kas viņa studiju istabai Kembridžā bija piešķīris dižciltīgu nokrāsu 1111 omulību. Jā, šos trīs gadus senajā angļu universitātes pilsētiņā viņš uzskatīja par jaukāko posmu savā mūžā. Toreiz, saņēmis telegrāfisku aicinājumu pārtraukt studijas un nekavējoties atgriezties, Raup-Dīmenss nelabprāt bija paklausījis tēvam. Viņam, kas Anglijā bija juties kā savās mājās, nemaz negribējās braukt uz Vāciju, kur tas pēdējo gadu laikā bija ciemojies tikai divi reizes.