Rūras lielrūpnieka dēlam, kas Kembridžas universitātē bija guvis kosmopolītisku izglītību, derdzās aklā nacionālisma bungas, kas Vācijā tika rībinātas katrā laukumā, katrā krogā, katrā «Stālhelma» un brūnkreklu
sapulcē. Šīm banālajām, aprobežotajām frāzēm par vācu tautas ģēnija pārākumu viņš stādīja pretī visas pasaules lieluzņēmēju interešu kopību. Cilvēku, kuram bankā miljons reihsmarku, angļu mārciņas dzimtenē uzņēma tikpat vēlīgi kā Berlīnes labākā sabiedrība šahtu īpašnieku no Birmingemas. Šo uzskatu tēvs viņam bija iepotējis jau no pašas bērnības. Ne velti divdesmit procentu tēraud- lietuvju «Raup-Dīmens A/S» akciju piederēja Morgana banku namam Ņujorkā. Tas tika darīts ar gudru ziņu. Laikā, kad citas, mazāk tālredzīgas firmas atradās tuvu kraham, Bodo Raup-Dīmensa uzņēmums, pateicoties amerikāņu kredītiem, arvien paplašinājās.
Jo lielāks bija Haralda izbrīns, kad tēvs bez liekas vārdu tērēšanas pavēlēja viņam iestāties nacionālsociālistiskajā partijā. Tikai pēc laba brīža dēls saprata, ka vecais, ierosinādams Rūras lielrūpniekus saistīties ar Hitleru un pats iemaksādams trīs miljonus fīrera personīgajā kontā, atkal vadījies no reālpolitikas principiem. Sociāldemokrāti, zaudējuši tautas uzticību, vairs nederēja kapitālisma aizsargvaļņa lomai. Hitlers turpretī nozīmēja komunistu nežēlīgu iznīcināšanu, plašu bruņoša- nos un karu pret Padomju Krieviju.
Sekodams sava vecākā brāļa Zigfrīda piemēram, Haralds iestājās hitleriešu motorizētajā korpusā, kuru komandēja pats ekskroņprincis. Ar angļu augstskolā apgūto izlikšanās māku viņam izdevās slēpt savu nicināšanu pret sīkajiem bodniekiem un miesniekzeļļiem, kas, uzvilkuši melno formu ar kāšu krustu, iedomājās, ka tiem pieder visa pasaule. Viņa pūles tika bagātīgi atalgotas. Jauno Raup-Dīmensu izraudzīja speciālai misijai Anglijā, kur viņam vajadzēja uzņemt sakarus ar valdošajām aprindām un panākt labvēlīgu noskaņu nacionālsociālistu režīmam un tā agresīvajiem nodomiem.