Šo uzdevumu Bodo Raup-Dīmensa cienīgais pēctecis veica spīdoši, jo Tcmzas krastos Hitleram bija daudz atklātu un vēl vairāk slepenu piekritēju. Nauda, kas gāja caur Raup-Dīmensa rokām, deva Mosleja fašistiem iespēju rīkot mītiņus visgreznākajās Londonas koncertzālēs. Raup-Dīmenss pavadīja Velsas princi Eduardu tā svētceļojumā pie Hitlera, Raup-Dīmenss devīgi izdalīja sajūsminātajiem lordiem un lēdijām fīrera ģīmetnes ar
tā pašrocīgo veltījumu. Drīz nevienas viesības Londonas augstākajās aprindās netika atzītas par fešeneblām, ja tajās nepiedalījās slaidais vācietis savā elegantajā, pie labākā Bondstrīta drēbnieka pašūtajā SS formas tērpā. Raup-Dīmensam bija nodrošināta galvu reibinoša karjera.
Un tomēr viss iznāca gluži citādi. Kad hitlerieši iebruka Polijā, Anglija pretēji nacionālsociālistu cerībām, sabiedriskās domas spiesta, pieteica Vācijai karu. Tikai pateicoties sakariem angļu kabineta aprindās, Raup- Dīmensam pēdējā brīdī izdevās caur Zviedriju atgriezties Vācijā. Reihskancelejā apsolītā apbalvojuma vietā viņu sagaidīja pavēle nekavējoties doties uz fronti.
Arī tēvs viņam šoreiz nespēja palīdzēt. Angļu partnera negaidītais gājiens viņu bija pavisam satriecis. Tiesa, Eiropa vajadzīga kā placdarms un izejvielu rezerve karagājienam uz austrumiem, taču ar Angliju un Ameriku pagaidām neviens nav gribējis plēsties. Tieši otrādi: tās uzskatīja par dabiskiem sabiedrotiem sen plānotajā cīņā pret Padomju Savienību.
Kad Raup-Dīmenss ieradās Varšavā, poļu kampaņa jau bija beigusies. 1940. gada pavasarī viņu nosūtīja uz Franciju ne vairs kā ierindas virsnieku, bet kā armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieku. Tādā pašā amatā viņš gadu vēlāk darbojās Grieķijā. Kad sākās iebrukums Padomju Savienībā, jaunais SS šturmfīrers saņēma uzdevumu doties uz Rīgu, lai tur sagatavotu ceļu vācu armijai.