
— Hallo, Mērij, vai vakariņas gatavas? — Haralds sauca priekštelpā, vilkdams nost savus cieši piegujošos ziemišķādas cimdus.
Durvju spraugā parādījās Marlēnas sarkanie mati.
— Mīļais, es taču lūdzu saukt mani īstajā vārdā, — viņa pārmetoši teica, sniedzot lūpas skūpstam. — Kad tu sauc mani par Mēriju, man vienmēr liekas, ka tu domā par kādu anglieti, savu bijušo mīļāko. Tēja atdziest. Ej nomazgā lūpu krāsu no vaiga.
Haralds paskatījās spogulī. Viņam bija viegli cirtoti, tumši mati, gaiši brūnas acis ar sīku rieviņu tīklu ap tām, taisns deguns ar mazu pauguriņu, smalki veidotas lūpas, ap kurām vaigu muskuļi atradās pastāvīgā kustībā, īss zods — seja, kurā Mērija saskatīja līdzību ar kinoaktieri Volfgangu Albahu Retiju. Taču, pēc Haralda paša domām, Raup-Dimensa mantinieks drīkstēja izskatīties pat kā Kvazimodo, arī tad panākumi pie sievietēm viņam būtu nodrošināti.
Kad abi apsēdās zem skaistās, dzeltenās stāvlampas (Haralda dāvana) un viņš jau gribēja ieslēgt lielo deviņu spuldžu radioaparātu (arī Haralda dāvana), Mērija pēkšņi sāka sūdzēt savas bēdas. Taču Haralds par to nemaz nebija sajūsmināts. Taisni šai stundā Londona raidīja pēdējās ziņas. Arī tanīs netrūka «propagandas», bet Haralds tām ticēja vairāk nekā Hansa Fričes uzpūstajiem komentāriem.
