Marlēna bija sašutusi. Tikai bailes atšķaidīt skropstu tušu atturēja viņu no asarām:
— Iedomājies! Šodien, kad veikalā pirku zīdu jauniem rīta svārkiem, kāda vecene aiz manis iečukstēja otrai: «Vāciešu draugaļa! Tai jau nu kuponu netrūkst.» Šie latvieši ar katru dienu kļūst nekaunīgāki.
Raup-Dīmenss ironiski pasmīnēja:
— It kā tu pati nebūtu latviete …
— Jā, bet man taču nav nekā kopēja ar prasto tautu, kas neieredz jūs, Harald, — un viņa strauji tam pieglaudās. — Vai nevarētu ātrāk nošaut visus boļševikus!…
Haralds nokratīja cigaretes pelnus:
— Gan jau … Nupat viens kandidāts uz karātavām, burtiski, izslīdēja caur pirkstiem. Bet nekas, agrāk vai vēlāk tomēr savilkšu cilpu ap viņa kaklu …
6
Tai pašā namā, tikai vienu stāvu zemāk, sēdēja Jānis Daugavietis, kas mājas grāmatā bi ja pierakstīts kā Dzintars Kalniņš. Istabā atradās visi nepieciešamākie priekšmeti. Sienas izdaiļoja gleznu reprodukcijas un kinoaktieru fotogrāfijās, kādas var redzēt daudzos mietpilsoņu dzīvokļos. Šo bezgaumīgo kolekciju, par kuru Jānim pašam bieži nācās smaidīt, papildināja dažas krāsainas atklātnes ar salkanām ainavām un vēl salkanākiem mīlas pārīšiem. Uz vecmodīgās etažeres līdzās dziesmu krājumiem, Poruka kopotajiem rakstiem un dažiem «Grāmatu Drauga» romāniem atradās inženierzinātņu fakultātes studenta mācību grāmatas.
Daugavietis bija ilgi gudrojis, ar kādu nodarbošanos vislabāk maskēt savas īstās gaitas. Beidzot viņš izšķīrās par universitāti, jo tur varēja nākt un iet pēc patikas. Par ienākumu avotu viņš uzdeva privātstundas, kuras bija grūti pārbaudīt.
Daugavietis samērā reti apmeklēja lekcijas, bet pārbaudījumus centās nolikt, lai ne ar ko neatšķirtos no citiem studentiem. Arī pašreiz viņš bija noliecies pār analitiskās ģeometrijas kursu. Grūti nācās koncentrēt domas, kas visu laiku atgriezās pie pagrīdes cīņas. Reizēm likās, ka nebūs iespējams līdz galam izturēt šo