dzīvi, kas prasīja nepārtrauktu gribas spēka mobilizāciju. Izlikšanās, nepieciešamība tēlot citu cilvēku, piesardzība uz katra soļa, kas neatstāja pat miegā,— tas viss bendēja nervus. Taču katru reizi, kad uzmācās vēlēšanās lūgt, lai šim uzdevumam izrauga citu, bet pašam atļauj aiziet pie partizāņiem, Jānis atcerējās sarunu ar Centrālās Komitejas sekretāru, pie kura viņu bija aizvedis Avots.
Saruna ar sekretāru toreiz noritēja naktī galda spuldzes apgaismotajā, lielajā kabinetā ar paneļa sienām. Viņus visu laiku pārtrauca — te strādnieku gvardi nesa ārā evakuācijai sagatavotos papīrus, te tālrunis, nepārtraukti zvanot, pieteica savienojumu ar Maskavu. Logus sedza aptumšošanas aizkari, aiz kuriem varēja sadzirdēt šai vēlajai stundai neparasti dzīvās satiksmes troksni. Spuldzes zaļais stikla kupols projicēja uz sienas divu cilvēku ēnas, un Daugavietim likās, ka viņš nemūžam neaizmirsīs ne šīs milzīgās ēnas, ne gudrās, pētījošās acis zem biezajām uzacīm, kas cieši uzlūkoja viņu. Iesvilpās kāda tāla sirēna, tai pievienojās arvien jaunas vaidošas, kaucošas, gaudojošas skaņas — baigs orķestris, kas ar savu griezīgo trauksmes uvertīru ievadīja kārtējo ienaidnieka uzlidojumu.
— Mēs gādāsim, — teica sekretārs, — lai jums būtu pastāvīgi sakari ar Centrālo Komiteju, vienalga, kur tā atradīsies. Nekad neaizmirstiet, ka tipogrāfijā ir jūsu galvenais darba lauks. Neielaidieties pasākumos, kas varētu apdraudēt tās drošību… Grūtības būs lielas, — pēc mazas pauzes piemetināja sekretārs. — Vai izturēsiet?
Šī saruna bija norisinājusies vairāk nekā pirms gada…
Daugavietis aizvēra ģeometrijas mācību grāmatu un piecēlās — ikdienišķs cilvēks ikdienišķā, brūnā uzvalkā. Bet neikdienišķa bija acīs degošā kvēle un nelokāmā balss, kad viņš klusi pie sevis atkārtoja: