— Esmu boļševiks — izturēšu!
No virtuves atskanēja patvāra klusā sīkšana. Tur Nadja laikam jau gatavoja vakariņas. Jānis iedomājās, kā viņa uzpūš ogles, iedomājās viņas maigo, sievišķīgo kustību, ar kādu tā sakārtoja matus.
Toreiz, kad Daugavietis pirmo reizi ieraudzīja Na- deždu Cvetkovu. viņa ievainota gulēja uz ielas un mīkstie
linu krāsas mati bija izrisuši pār putekļaino bruģi. Viņš ieraudzīja asinis sūcamies caur medicīniskā dienesta majora frenci, bālo, sāpju apēnoto seju un pirkstus krampjaini žņaudzam sanitāra somu. Blakus gulēja sarkanarmietis, ko viņa bija gribējusi pārsiet. Tas vairs neelpoja. Velti Daugavietis mēģināja ar kabatas lakatu apturēt asinis, kas plūda no viņas krūtīm. Cvetkova gurdi atvēra acis. Tās likās neparasti caurspīdīgas, kā divas lielas, no kalnu ezera smeltas lāses.
— Manā somā ir marle, — viņa teica aizlauztā balsī.
Neveikliem pirkstiem, baidīdamies ar straujām kustībām sagādāt sāpes, Jānis kā mācēdams pārsēja brūci. Cvetkova pūlējās savilkt lūpas pateicības smaidā:
— Ir jau labi tāpat… Nez vai tam vispār nozīme … Pati esmu ārste, zinu, ka ievainojums smags… Katram gadījumam izņemiet no kabatas piezīmju blociņu. Tur jūs atradīsiet mana vīra adresi. Aizrakstiet viņam…
Fašisti jau forsēja Daugavu. Tādēļ Jānis, nezinādams labāka padoma, nolēma aiznest ievainoto uz mājām. Nebija tik viegli ar smago nastu uz rokām veikt zem apšaudes šo ceļa gabalu. Ik brīdi nācās atvilkt elpu. Kad viņš sasniedza mērķi, jau krēsloja. Un tā arī bija labāk — neviena sveša acs neredzēja, kā Jānis ienesa Nadeždu kaimiņu dzīvoklī. Kad tā, pateicoties Elizes un Skaidrītes pašaizliedzīgajai kopšanai, beidzot piecēlās no gultas. Daugavietis pagādāja viņai pasi, un Nadežda Viktora meita Cvetkova pārvērtās Jadvigā Vladislava meitā Skorostinā no Rēzeknes.