Burtnieks atcerējās savus ironiskos vārdus:
— Tie taču neāriski autori, — palasiet labāk Nīčes «Tā runāja Zaratustra», — bet jefreitors pasmīnēja:
— Tā runāja fīrers… Bet man «zemcilvēks» Heine tomēr mīļāks par «pārcilvēku» Nīči ar tā pātagas filozofiju. Vācijā ir vēl labas literatūras cienītāji.
Pieminēdams Baueru, Visvaldis neviļus pašūpoja galvu. Viņš nebija vēl ticis skaidrībā par šo cilvēku, bet nevarēja noliegt, ka ģenerāļa šoferis būtiski atšķiras no citiem okupantiem …
Un ko lai domā par šo Makuļeviču, ar kuru Bauers, projām ejot, sastapās durvīs? Makuļevičs, kā jau parasti, ar aristokrātiski smalku žestu noņēma mūžveco, līdz oderei novalkāto platmali un dziļi palocījās. Tad viņš nolika galvassegu uz grīdas, kā to mēdza darīt pirms simt gadiem, iemeta tanī nenoteicamas krāsas cimdus un kautri gaidīja, kamēr viņam sniegs roku.
Tiešām uzjautrināja šis oriģināls, kura rīcībā viss bija dīvains. Taču, kas pazina Makuļeviča līdzšinējo dzīves gājumu, par viņa savādībām nebrīnījās. Makuļeviča tēvam kādreiz Tirgoņu ielā bija piederējis neliels juveliera veikals, kas tam bija devis iespēju dēlu izglītot Francijā. Vēlāk vecais juvelieris bankrotējis un, nespēdams pārdzīvot negodu, ūtrupes dienā pakāries. Māte drīz vien mirusi no bēdām, bet dēls Antons, kuru bargie likteņa sitieni bija ķēruši pilnīgi nesagatavotu, mazliet sajucis prātā. No tā laika viņš vairs nebija spējis atrast pamatu savai eksistencei un, pats nīkuļodams, sāka uzskatīt visu dzīvi par pārpratumu …
Vardu pa vardam Burtnieka atmiņa uzpeldeja šīsdienas saruna…
— Kā jūs šodien jūtaties, kungs Burtniek? — sievišķīgā balsī jautāja Makuļevičs, parādot savus nelīdzenos, pieklājīgā smaidā atņirgtos zobus. — Vai sirds atkal dara raizes?