— Nē, var iztikt.
Makuļevičs savukārt piekrītoši pamāja ar galvu, kuras retie mati bija tikpat nenosakāmas krāsas kā viņa novalkātie cimdi.
— Par to paldies dievam, cienījamais draugs. Visiem ģeniāliem cilvēkiem piemīt šī kaite. Lielais domātājs Montangardo, piemēram, nomira ar sirdstrieku, uzzinājis, ka viņa sievai piedzimuši dvīnīši.
— Man liekas, ka par to tikai jāpriecājas.
— Jūs maldāties, kungs Burtniek! Visa dzīvība ir viens vienīgs traģisks pārpratums. Mīlestība starp pretēja dzimuma radījumiem ir nosodāma, jo tā veicina šo pārpratumu. Pasaules vienīgā patiesā eksistences forma ir iznīcība, nāve. Tāpēc es varu samierināties ar fašistiem. Viņi gan nes cilvēcei neizmērojamas ciešanas, noposta kultūras pieminekļus, taču svarīgs ir gala iznākums. Hitlerieši papriekš iznīcinās savus pretiniekus, pēc tam cits citu, kamēr pasaulē nepaliks neviena cilvēka. Tad absolūtā nāve atgūs savas pirmatnējās kosmiskās tiesības.
— No kurienes jums radusies tik asinskāra filozofija?
— Tieši otrādi, godātais kolēģi! Vai jūs neredzat, ka aiz šiem uzskatiem slēpjas dziļš humānisms? Nāve taču ir atpestīšana, un to es novēlu visiem saviem līdzcilvēkiem.
— Bet jūs pats vēl nemaz netaisāties mirt.
— Man vispirms jāpabeidz dzeju krājums «Le bon- heur des morts»[1]. tas sastāvēs no piecpadsmit sonetu vainagiem, kuru pirmās rindas savukārt veidos noslēguma vainagu. Pagaidām esmu ticis tikai līdz trešdaļai. Tas gan nav vienīgais iemesls. Garu biedē apziņa, ka manas mirstīgās atliekas varētu sajaukties ar zemi, kas baro dzīvību.
Visdīvainākais tas, ka pats Makuļevičs cieši ticēja saviem vārdiem. Nebija nekādas nozīmes mēģināt pārliecināt šo cilvēku, kura izsmalcinātās manieres un dzīves apnikuma aristokrātiskās idejas bija brēcošā pretrunā ar nabadzīgo apģērbu un daudzās vietās lāpītajām kurpēm.
Pēc stundu gara ievada Makuļevičs beidzot pievērsās sava apciemojuma mērķim: