— Atļaujiet atgādināt, ka pirms gada pasūtīju jums Morica Kerkoviusa dzeju krājumu «Aizsaules gaviles». Papildus noskaidroju, ka tas iznācis Bāzelē 1827. gadā 25 eksemplāros autora apgādā. Ceru, ka šīs ziņas palīdzēs jūsu cildenajām pūlēm pagādāt man šo unikālo sējumu.
Šis savdabis tātad vēl nebija zaudējis cerības iegūt grāmatu, kuru sameklēt tikpat grūti kā prātīgu domu viņa paša galvā.
Tā, atmiņā cilādams dienas notikumus, bijušais klasisko valodu katedras aspirants Visvaldis Burtnieks ilgi sēdēja, atspiedis plaukstā bakurētaino seju, kas likās kā no poraina akmens izcirsta. Kad viņš jau grasījās ieiet blakus istabā, kur mēdza pārnakšņot, pie durvīm zvanīja.
Nācējs bija Jānis Daugavietis.
9
Pamodies viesnīcas istabā, Ēriks nejutās visai labi. Svešas bija bezgaumīgi krāsotās, ar alus vai vīna šļakatām notraipītās sienas, no kurām, tramvajam garām braucot, bira apmetums. Svešs bija noputējušais logs, kas pavēra drūmu skatu uz apkvēpušiem jumtiem, un mazgājamā bļoda, kurā pa netīrām ziepju putām peldēja beigta muša. Sveša bija arī ķirmju sagrauztā, čīkstošā, nemākulīgi darinātā gulta, kas ar savu izskatu centās iebraucējam atgādināt, ka tas neatrodas savās mājās. Sveša un tukša bija visa šī istaba pēdējās šķiras viesnīcā, kurā viņš, Ēriks Krapovskis, uzturējās jau vairākas dienas.
Ēriks piecēlās, uzklāja gultu, nomazgājās, apģērbās un atkal apgūlās. Nekas cits neatlika ko darīt kā tikai gaidīt, gaidīt. Pēc spraigās, cīņas atmosfēras pilnās dzīves Jelgavā šis bezdarbībā pavadītās dienas likās kā vesels mūžs.
Guļot čīkstošajā gultā, Ēriks atcerējās skolas biedrus, Liepājas drāšu fabrikas karsto, dunošo velmētavu, uz kurieni viņš tēvam bija nesis pusdienas, atcerējās raibo, kņadas pilno ostu, kur puikas mīlēja klaiņot un noskatīties kuģos, atcerējās to dienu — tas bija novembrī, un krita jau pirmais sniegs, — kad viņu uzņēma komjaunatnē, atcerējās darbu tipogrāfijā, kur asi smaržoja iespiedkrāsa.