—     Mieru! — tas kliedza. —- Uztraukums te nevietā. Nekur tālu mēs jūs nevedīsim. Izkrausiet vagonus un varēsiet iet mājās!

—    Man pēc pusstundas jābaro bērns, — ar asarām acīs lūdzās kāda jauna sieviete. — Divus mēnešus vecs . . . Virsnieka kungs, atlaidiet mani uz mājām!

Pats gan būdams latvietis, šucmaņu komandieris iz­likās nesaprotam savu mātes valodu un kliedza vāciski:

—     Muti turēt! Vai runājiet cilvēciskā valodā! Bērns jābaro . . . vai nezināt, ka kara laikā visiem bez vecuma izšķirības pārtikas devas samazinātas, — un, apmieri­nāts par savu asprātību, viņš turpināja dzīt ļaudis ma­šīnās. Beidzot tās bija pilnas. Varēja doties ceļā.

—    Necilvēki! Tādiem nav vietas virs zemes, — ar sašutumu teica vecīte, dusmīgi raugoties caur tukšajiem aceņu ietvariem. Viņas deguns vēl asiņoja, un tumšas lāses ritēja pār drebošo zodu.

Vecītei atsaucās cits:

—    Nošaut, vairāk nekā! Ar vaimanām nevienam ne­būs līdzēts.

Daži atzinīgi piebalsoja. Vīrietis, kas visu laiku bija drūmi klusējis, apsauca pārdrošo:

—    Vai jums dzīvot apnicis? Manu sievu par dažiem vārdiem nomocīja Salaspili . . .

Daugavietis neteica nekā. Klusēdams viņš uztvēra katru naida izpausmi, katru vārdu, kas domās virknē­jās sakarīgos teikumos, žults un kvēles pilnos cīņas ai­cinājumos. Tautas sarunas deva viņam mūžam neizsīk­stošu vielu partijas uzsaukumiem. Un, lasot šos uzsaukumus, tauta savukārt smēla spēkus grūtajai cīņai pret okupantiem Viņš, Komunistiskās partijas biedrs, bija avangarda gājējs, kam jāved masas. Bet vai viņš spētu tik droši soļot uz priekšu, ja nejustu aiz sevis šos vienkāršo ļaužu tūkstošus, kas postā un ciešanās rūdījās par organizētu cīnītāju pulku . . .