
Jaunība tomēr bija sen garām. Ar to jāsamierinās.
Samierināties vajadzēja vēl ar daudz ko. Skolā un universitātē viņa allaž atradās jautrāko pulciņu priekšgalā. Cik jauki bija ar draudzenēm klaiņot gar Ņevas krastmalu, gar senajām ēkām, gar Vara jātnieku, kas likās raujamies rožainajos mākoņos, gar kara kuteriem, kas laiski šūpojās viļņos, sapņot par nākotni, citēt Ma- jakovski. Vēlāk viņa apprecējās. Jaunajā dzīvokli, kas atradās trokšņainajā Ļiteinija prospektā, ik dienas sanāca Serjožas draugi lidotāji, kas mīlēja patērzēt un pajokot ar namamāti. Viens no tiem — bumbvedēja stūrmanis Ņikita Petrocerkovskis bija viņā slepus iemīlējies un sapņainām acīm deklamēja: «Tu savu mūžu uzticēji citam, man tava skaistā seja jāaizmirst.» Pulkā Nadežda jutās kā lielā, draudzīgā saimē, un komandieris, ūsainais pulkvedis Aleksejevs, bieži mēdza tēvišķīgi teikt: «Ko mēs bez jums iesāktu, Nadežda Viktorovna? Jūs esat nevis ārste, bet universāllīdzeklis pret visām sāpēm.»
Tagad viņa tikai reti izgāja no mājām. Grūti bija caurām dienām tupēt dzīvoklī bez sabiedrības un bez iemīļotā darba. Cik daudz Nadežda dotu, ja varētu atkal sajust ap sevi hloroforma salkanās smaržas piesātināto gaisu, turēt rokā skalpeli un izdarīt sarežģītu operāciju. Taču arī tas darbs, ko viņa veica pašlaik, bija svarīgs un vajadzīgs. Pamazām viņa pierada arī pie pastāvīgā ielenkuma ienaidnieka okupētajā pilsētā. Varbūt šis cilvēks, kas soļo zem loga, ir gestapo aģents. Varbūt uz kāpnēm tūlīt atskanēs fašistu zābaku klaudzieni. Varbūt pēc minūtes durvis salūzis no laižu belzieniem un istabā iebruks esesiešu banda.
