Varbūt viņai vairs neredzēt dzimto Ļeņingradu. ne­apbrīnot mēnesi, kas liekas piesprausts pie Admiralitā­tes zelta smailes, nestaigāt pa Vasaras dārza ēnainajiem celiņiem, kur jautri bērni aplenc saldējuma pārdevēju, nesēdēt ļaužu pārpildītajā operā, aizturētu elpu raugo­ties, kā Dudinska, viegla kā pūka, dejo «Gulbju ezerā» .. .

Pie daudz kā vajadzēja pierast, un pie visa varēja pierast.

Atnāca Skaidrīte.

—     Vai drīkstu jūs traucēt?

—    Nāc vien iekšā, meitēn! Kur tu slēpies visas šīs dienas? Vai tik neesi iemīlējusies?

Skaidrīte nosarka un neticīgi palūkojās spogulī.

—     Vai tad tas ir redzams? — viņa naivi vaicāja.

Nadežda pasmaidīja:

—     Protams. Uz ārsta diagnozi vari paļauties. Tik rožaini vaigi rodas tikai no zivju eļļas vai mīlestības.

—     Bet mēs esam pazīstami tikai dažas dienas. Vai tik ātri var rasties īsta mīla?

—     Var jau gadīties, Skaidrīt. Galvenais, lai uzskati saskanētu.

—     Par to es nešaubos! — pārliecināti atsaucās Skaidrīte.

12

Cik gan cilvēku te nav dzīvojuši bez viņa, cik dau­dzi tāpat bezmiegā nav vārtījušies pa gultu! Cik gan izgarojumu nav sakrājies šajās sienās un mēbelēs! Tā­dēļ arī šī uzbāzīgā īpatnējā smaka, kas atgādināja gan grīdu vasku, gan vecu sviestu, gan nostāvējušos cigāru dūmus, gan lētas ziepes. Katrs cilvēks, kas te apmetās kaut uz vienu dienu, ienesa ko jaunu istabas atmosfērā. Izvēdināt to nekādi nevarēja. Tieši otrādi, iela ar ogļu putekļiem un benzīna tvanu vēl maksāja savus meslus istabas mistrotajam gaisam.

Jau atkal pagājušas divas diennaktis, četrdesmit astoņas stundas, kas sastāvēja no neskaitāmām garām minūtēm.