Mašīnām iebraucot Preču stacijas teritorijā, Daugavietis saprata, kādēļ tik pēkšņi ievajadzējies strādnieku.
Stacija bija sabumbota, un fašisti, baidīdamies uzlidojuma atkārtošanās, gribēja ātrāk izkraut nesadegušos vagonus.
Šim nolūkam no visas Rīgas sadzina iedzīvotājus, kas tagad kustējās starp gruvešu kaudzēm. Dīvaini izskatījās vagonu metala ģindeņi, riteņi bez platformām, augšpēdus apgāzta lokomotīve. Kāds vilciens laikam bijis piekrauts ar ķimikālijām, jo līdz ar rūgteno deguma dvingu bija jūtama arī neizturami asa, amonjakam līdzīga smaka.
Drūmā aina izraisīja šurp atdzītajos cilvēkos gandarījumu. Sejas atdzīvojās, pūli pārlidoja zobgalīgas piezīmes.
No pārvaldes ēkas iznāca civilā ģērbies vācietis. Pārmijis dažus vārdus ar leitnantu, viņš aizveda kolonu uz trešā sliežu ceļa. Sastāvs nebija cietis, izņemot pēdējo vagonu, kas stāvēja kaimiņos sabumbotajai lokomotīvei. Šķemba bija izurbusi jumtā lielu caurumu un pa pusei saārdījusi vienu sienu. Sīkas papīra driskas klāja zemi kā nobiruši ābeļziedi.
Papīrs! Te varbūt radīsies izdevība papildināt spiestuves papīra krājumu, kura sagāde kļuva arvien grūtāka un bīstamāka. Kad leitnants sāka sadalīt cilvēkus, Daugavietis tīšu prātu nostājās tā, lai tiktu pie pussagrautā vagona. Viņa grupā iedalīja arī vīrieti, kas mašīnā bija ieminējies par Salaspili.
Veltenīšiem šņirkstot, vagonu durvis paslīdēja sānis, sākās izkraušana. Nebija jau nekāds prieks strādāt fašistiem, taču katrs gribēja pēc iespējas ātrāk tikt mājās.
Tikai jaunā māte nekustējās no vietas. Bezspēcīgā izmisumā viņa domāja par mājās palikušo zīdaini. Mētelis bija pasities vaļā, caur plāno katūna kleitu sūcās piens. Leitnants satvēra viņu aiz elkoņa:
— Projām! Strādāt! — Un viņš parādīja uz sastāva galu.
Sieviete izrāvās un metās pie civilista cerībā atrast vairāk līdzjūtības.