Atkal Ēriks Krapovskis bija izgājis šķietamās darīšanās, atkal par tām pļāpājis ar šveicaru, atkal sku­binājis viesnīcas restorāna apkalpotāju, izlikdamies, ka jāsteidzas. Taču īstās darīšanas nekustējās no vietas. Atkal viņš bija pavadījis divus vakarus sasprindzinātās gaidās, ieklausoties te klusos, te skaļos soļos, kas tipi­nāja, šļūca, klaudzēja, dimdēja gaitenī. Pulksten desmi­tos trokšņi parasti norima, un Ēriks zināja, ka pie viņa neviens vairs nenāks. Tad viņš izģērbās un ar iekšēju tukšuma sajūtu likās gultā, lai atkal cīnītos ar bezmiegu, lai atkal apsvērtu visādas varbūtības, kas kavējušas sa­karnieku ierasties, lai atkal teiktu sev, ka nekas nav mainījies.

Pašreiz kā par brīnumu lietus nelija. Rudenīgā saule dāvāja drūmajai istabai mazliet atvasarīga_ gaišuma. Saulains laiks vienmēr veicina optimismu. Ēriks dziļi ieskatījās sevī un nāca pie atziņas, ka varbūt tomēr kaut kas mainījies. Ne jau daudz, tikai mazs sīkums. Šis sīkums saucās Skaidrīte. Kopš dažām dienām vien­muļajā, neauglīgām gaidām piepildītajā mirkļu rakstā radies spilgts plankumiņš. Kā jau katru gleznu, to tā īsti varēja redzēt tikai no tālienes. Patīkami atcerēties jauko meiteni, trauslo, piemīlīgo seju, acis, kas brīžiem likās brūnas, brīžiem zaļganas, un galvenais — raksturu. Virspusē pasvītrots draiskums, izteicieni, droši vien aiz­gūti no skolas žargona, dziļumā — līdzjūtīga sirds ar straujiem impulsiem, spējīga uz stipru mīlu un stipru naidu.

Kāds klauvēja. Gaidītais biedrs? Nē, tas dienā ne­nāktu. Skaidrīte? Nē, drīzāk apkopēja. Patiešām, tā bija viņa.

—    Labdien, Krapovska kungs, — teica Elize Svempa. — Kāds cilvēks šveicaram priekš jums nodevis šo vēstuli.

Viņa pasniedza zaļu aploksni un, piemetinājusi, ka apkopšot istabu vēlāk, atkal aizgāja.

Krapovskis nepacietīgi atplēsa to. Tur bija tikai divi teikumi: «Palieciet viesnīcā. Atnākšu pēc trim dienām.»

Vairāk nekā. Ne uzrunas, ne paraksta. Likdams sēr­kociņu pie vēstules, Ēriks mazliet pabrīnījās, ka arī uz aploksnes nekas nav rakstīts.