Beidzot skaidrība. Tātad nekas ļauns nav noticis. Nu vairs gaidīšana nebūs tik grūta. Ēriks atstiepās gultā, kas arī pēkšņi vairs nelikās tik neērta, un pirmo reizi šajās dienās paņēma rokā grāmatu. Pie lasīšanas viņš tomēr netika, jo atkal kāds klauvēja.

—     Iekšā! — sauca Ēriks, domādams, ka apkopēja.

Durvīm atveroties, radās caurvējš, un sadegušās vēs­tules pelni melnām pārslām aizvirmoja pa istabu.

—    Vai drīkstu ienākt? — jautāja nedroša balss.

Vienā rāvienā Ēriks pietrūkās kājās.

—     Skaidrīt?!

—    Jā, es, — meitene klusi atsaucās un sāka no­maukt cimdus.

Mitrā āda negribēja padoties. Viņa nepacietīgi ar zo­biem ieķērās cimdā un novilka to.

«Cik viņa vēl bērnišķīga!» nodomāja Ēriks, vērojot šo meitenīgo paradumu.

Skaidrīte apsēdās krēslā un ik brīdi pārmainīja sa­krustotās kājas. Cik labi, ka galds neļāva tās saskatīt. Šodien viņa bija uzvilkusi savas labākās zeķes, bet ceļā kāda mašīna tās bija aptriepusi ar dubļiem.

Ēriks klusēja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, — bet tādēļ, ka sirds bija pārpilna. Kopš brīža, kad Skaid­rīte pirmo reizi bija ieradusies viņa istabā (toreiz vilt­niece izlikās meklējam māti), jaunieši mēdza šķirties tikai uz dažām stundām. Un tomēr puisim joprojām ne­apnika raudzīties meitenes sejā, meklēt un arvien atrast tajā kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas padarīja to vēl tuvāku un mīļāku.

Savā mulsajā laimē Ēriks sākumā nebija ievērojis, ka Skaidrīte nav atģērbusies. Viņš pielēca kājās, lai pa­līdzētu novilkt lietus mēteli, kuru tik labi pazina — mazo ielāpu mugurā, ieplaisājušo augšējo pogu, nodi­lušo vietu piedurknē, kuru Ēriks juta zem savas delnas ikreiz, kad apskāva Skaidrīti.

Meitene liegi atturēja viņa roku un arī piecēlās: — Nevajag. . . Man šodien tāda nemierīga jūtoņa. Tā vien liekas, ka istabā trūkst gaisa . . . Iesim labāk ārā!