— Lūdzu, lūdzu! Man jābaro bērns, — viņa parādīja ar rokām, cik tas maziņš.
Vācietis uzmanīgi uzklausīja viņu. Tad atbildēja lauzītā latviešu valodā:
— Saprot, visu saprot. Aber jums ari vajag saprot. Fūr fīrer und faterland nevēn upur ne ir par lēl.
Sieviete beidzot saprata — šo nezvēru sirdīs velti meklēt cilvēcību. Neredzošām acīm viņa devās uz vagonu pusi. Daugavietis ar pirksta mājienu piesauca to. Viņš bija ievērojis, ka kāda cita grupa, kas turpat kaimiņos izkrāva kastes, pašlaik beidza darbu.
— Skrieniet uz turieni! Ātrāk, kamēr leitnants neskatās šurp! Kopā ar viņiem varēsiet izkļūt no stacijas.
Māte uzmeta tam pateicīgu skatienu un paklausīja padomam. Sai mirklī leitnants apgriezās. Viņa skatiens pārslīdēja vagonu rindai. Tūlīt viņš ievēros skrejošo sievieti. Daugavietis instinktīvi sagatavojās lēcienam. Skriet pretējā virzienā, pievērst sev virsnieka uzmanību, glābt jauno māti! Bet, pagrīdnieks būdams, viņš to nedrīkstēja darīt.
Lūk, leitnanta skatiens apstājās sastāva galā, kur aiz pēdējās platformas pašlaik pazūd gaišais mētelis.
— Stāt! — mežonīgi brēc leitnants un nervoziem pirkstiem izrauj no maksts revolveri.
Tomēr šis bļāviens nav domāts mātei, kas jau atrodas drošībā. Daugavieša darba biedrs, ātri aptvēris situāciju, izlec no vagona un dara to, ko bija gribējis Jānis. Redzot, ka nodoms izdevies, viņš apstājas.
Leitnants panāk un, iesizdams ar revolvera spalu, rupji viņu pagrūž uz vagona pusi:
— Strādāt! Marš! Laiks pierast pie kārtības.
Vīrietis kaut ko atrūca un negribīgi ķērās pie darba.
Ruļļi ar uzrakstu «Ostland Faser GmbH» nebija apaļi kā parasti, bet iegareni un plakani. Divatā tos varēja viegli pacelt. Atplēsis dažiem iesaiņojumu, Daugavietis pārliecinājās, ka visi satur plānu iespiedpapīru. Jānim tūdaļ ienāca prātā, ka zem sašķaidītajiem dēļiem, kas mētājās juku jukām, varēs paslēpt kādu rulli. Bet to vajadzēja izdarīt nepamanītam. Par laimi vagonā viņi bija divi vien — pārējie ārpusē saņēma ruļļus un nesa tos dažus soļus līdz mašīnai.